: Manas pirmās orientēšanās sacīkstes
Nākošais rīts pēc Mona-X sačiem - joprojām, par spīti mežonīgajam stīvumam, varu staigāt un pat pabraukt ar velo. Varbūt būtu citādi, ja tiktu kurināts temps vai savākti visi atlikušie kontrolpunkti, bet bija kā bija - un bija ūber! Nu palicis vien tīkams gurdums, traktorista iedegums, neliels klepus, daži snikeri un ~30h neaimirstamu atmiņu.
Ap pusnakti mums bija posms pa izcirtumu/stigu, kur dubļi vietām līdz pat celim. Tieši pirms tam biju uzvilcis sausas rezerves zeķes, kad apjautu, ka tāda ekstra sūro vīru ekipējumā nemaz lāgam neietilpst. Bet pats labākais bija fakts, ka tas bija veloposms t.i. tas dzelzis bija jāvelk pa ūdeni vietumis līdz rumbām dziļu vai arī jānes uz pleca. Smilšu pilnas rumbas un zaru pilni rotori ātri vien kļuva par normu. Naktī bija mazliet vēsi, grādi šķita esam tuvu nullei, kamēr apavos joprojām žļambājās ūdens. Man nebija speciāla apģerba priekš nakts, toties netrūka aizrautības - kaut vai dabas gleznas ar mēnesi, miglu un rīta sauli! Vai tie naktī pa mežu klīstošo ļaužu pūļi ar lampām uz pieres kā tādas sireālas jāņtārpiņu pulsācijas. Grūti par to rakstīt, tā vienkārši ir vēl viena no tām piedzīvot dikten vērtajām lietām.
Liels prieks un gods bija startēt komandā Kompoc! :) Pagaidām atradu vienu bildi, kur esam visi: Zigis in front, me in yellow, dialogs & chirkainais in far back.
Nākošais rīts pēc Mona-X sačiem - joprojām, par spīti mežonīgajam stīvumam, varu staigāt un pat pabraukt ar velo. Varbūt būtu citādi, ja tiktu kurināts temps vai savākti visi atlikušie kontrolpunkti, bet bija kā bija - un bija ūber! Nu palicis vien tīkams gurdums, traktorista iedegums, neliels klepus, daži snikeri un ~30h neaimirstamu atmiņu.
Ap pusnakti mums bija posms pa izcirtumu/stigu, kur dubļi vietām līdz pat celim. Tieši pirms tam biju uzvilcis sausas rezerves zeķes, kad apjautu, ka tāda ekstra sūro vīru ekipējumā nemaz lāgam neietilpst. Bet pats labākais bija fakts, ka tas bija veloposms t.i. tas dzelzis bija jāvelk pa ūdeni vietumis līdz rumbām dziļu vai arī jānes uz pleca. Smilšu pilnas rumbas un zaru pilni rotori ātri vien kļuva par normu. Naktī bija mazliet vēsi, grādi šķita esam tuvu nullei, kamēr apavos joprojām žļambājās ūdens. Man nebija speciāla apģerba priekš nakts, toties netrūka aizrautības - kaut vai dabas gleznas ar mēnesi, miglu un rīta sauli! Vai tie naktī pa mežu klīstošo ļaužu pūļi ar lampām uz pieres kā tādas sireālas jāņtārpiņu pulsācijas. Grūti par to rakstīt, tā vienkārši ir vēl viena no tām piedzīvot dikten vērtajām lietām.
Liels prieks un gods bija startēt komandā Kompoc! :) Pagaidām atradu vienu bildi, kur esam visi: Zigis in front, me in yellow, dialogs & chirkainais in far back.