Es uzsūcu sevī droši svešas sajūtas, bet -> savējās neuzdrošinos izjust.
Raudu par citiem cilvēkiem, bet par sevi esmu aizliegusi raudāt!
Un tieši tagad man tas šķiet nepareizi! Jo es jūtu uz savas ādas daudzu citu cilvēku ādu - tramvajā, darbā, veikalā, uz ielas.. visur!
Šodien paraudāju līdzi filmai. Itkā nekas neparasts.
Tik jautājums - kāpēc?
Kādas man tiesības dzīvot citu dzīvi, ja es pati savējo nevīžoju izdzīvot?!
Patiesībā man jau sen bija jābūt noraudājušai un iznīkušai, vai ... es pat nezinu. Bet neatļaujos!
Vienkāši pārdoma! Labi,ka es pamanu!