trūdošo lapu sindromu
līdz sāpēm pazīstamu
man šķiet, ka tā smaržo vientulība
mūžīgā
es jau no paša sākuma zināju, ka es negribu te būt, bet tomēr visu laiku esmu, jo izliekos, ka tas ir mans pienākums.
es nejūtos tik vientuļa, kā es jutos agrāk
bet es ienīstu šo gaisu, to smaržu, to būtību, es viņu ienīstu, jo tā ir viena ceļš
smaržo kā ceļš ko mūžīgi esmu gājusi viena
tas ir rudens
bet es neticu, ka tur, kur mana sirds, tur arī ir tik pretīgs gaiss rudenī. Tur noteikti ir citādāk!
Tur vienmēr ir bijis citādāk... vienmēr!
Kapēc es vispār par to uztraucos???
Tādēļ,ka ārā smaržo vientulība...
Garastāvoklis:: 
confused
confused