| Salna pavasarī, jeb Halcis māk trāpīt īstajās vietās un laikos. |
[Apr. 18th, 2010|11:12 am] |
18. aprīlī, 10:34 Rīgā, pie Cirka stāv pašvaldības policijas busiņš. Blakus tam, pie ēkas sienas no melnas plēves apakšas rēgojas zoļu pāris. Miris, atstāts.
To redzot manī neiestājas lovkraftīgas bailes un sastingus dzīvības trausluma apziņas priekšā. Patiesībā tas ne īsti pārsteidz, nedz arī liek apstāties. 24 gadi šeit ir panākuši savu. 24 gadi ar pasakām, kur sadedzina raganas, ar lielbudžeta filmām, kur mirušo ir vairāk nekā izšauto ložu, ar šausmu ziņām un, galvenais, ar ātru iespēju pārslēgties uz mazāk satraucošu kanālu. Lieliska prakse, lai izstrādātu spēju redzēt šausmīgo, bet neizjust to. Mani sauc Ieva un es eju tālāk.
Man ir nelabi. Cigarete zobos lēni nogalina manas plaušas, bet arī manu straukumu. Policisti sēž busiņā, cirka cilvēki ir ēkā, pilsētnieki steidzas man garām. Bet es nevaru atraut acis no plēves un no tā, ka tā necilājas it nemaz. Es gaidu 24. autobusu un esmu spiests te stāvēt. Redzēt. Murgs. Murgs Rīgas centrā, vai nekur nav droši? Mani sauc Juris, un mani 32 gadi mani nav sagatvojuši tādai stāvēšanai pieturā. |
|
|
