| Dē Psychoesiam |
Mar. 25th, 2010|08:03 am |
Mani faktiski pārsteidz, cik ļoti maz dzejnieku, dzejotāju un dzejasļaužu prot savus darbus pasniegt kā autoram pienāktos. Vakardien, klausoties Psihoēzijas dalībniekos, sapratu, ka lielākā daļa viņu paši savus dabus lasa un citiem stāsta tā, it kā paši būtu tikai lasītāji - neizjūtot dzejoli, neizpaužot tajā liktās noskaņas, kas rakstītā vārdā nav izlasāmas. Bija, protams, izņēmumi. Vai precīzāk kopa. To pulku varēja dalīt aptuveni uz pusēm pēc šīs īpašības.
Ir darbi un darbu kopas, kur tas der. Nenoliedzami ir. Marta Pujāta dzeja, piemēram, tiešām darbojas lieliski, ja to lasa kā cilvēks no malas. Bet pusmonotoni nolasīts dzejolis par dvēseles pārdzīvojumiem un neizkopto mīlestību? Na-a, nebūs.
Es saprotu, ka ir dažādi iemesli, ar kuriem varētu mēģināt attaisnot šādu pieeju. Esmu, piemēram, bijis liecinieks sarunai, kur kādam jauneklim pārmeta tieši šādu distancēšanos no materiāla. Tur pamatā bija nevēlēšanās atklāt savu iekšējo pasauli pulkam svešu ļaužu (lai gan viņa dzejoļu vārdiskais saturs darīja tieši to). Saprotama nostāja, bet dzeja no tās tikai cieš. |
|