Man ir paaraak zems pashnoveerteejums, lai atljautos atziities miilestiibaa.
Taapeec es eju, ciinos, miileejos un skuupstos neljaujot aciis iemirgoties siltumam.
Cik daudzi ir taadi, kaa es?

Kāds puisis, ko ar lepnumu saucu par draugu, reiz teica:
Viņas mainās, kad attiecības beidzas. Un nav svarīgi, kurš ir vainīgs pie tā. Tāpēc es no sākuma cienu viņas, pēc tam tikai mīlu un pēc tam atkal cienu. Ar to pietiek, lai saglabātu meitenēs nevainību, bez kuras viņas ir neglītas.
Viedākie vārdi, ko esmu dzirdējusi.

Sīkumi, kas dzīvi padara jautrāku šorīt:
Slapji džinsu gali. Man patīk bradāt pa peļķēm.
Kolēģa atstāta konfekte man uz galda.
Smaidīgas atmiņas par vakardienu un kādu īpašu draugu.
Sms no Mīļuma.

Ikdienišķi. Bet ja pamani, tas Tavu dienu var padarīt nedudz siltāku.

Man ir atkarība no cilvēkiem. Un ne vienmēr tie cilvēki ir pelnījuši to. Viņi ir stiprāki par cigaretēm, vīnu un saldumiem. Neārstējami?

Te nu esmu es tāda!
Stilam nav nozīmes, visu izsaka niks.

Skumjas atvadas no nekaa. Es nebiju domaajusi, ka taa paardziivoshu. Viss naak un iet. Un es dziivoju taalaak ar savu smilshu pulksteni, runaaju ar kaijaam un dziedu meenesniicaa dziesmu, kuraa ir Tava seja. Aizej tagad, savaadaak es Tevi nogruudiishu no savas sapnju klints.

Pamaniijusi dazjus vasaras raibumus uz vaigu galiem, kautri uzsmaidiiju sev spogulii. "Tu esi skaista, mana mazaa Pepiija" Vinjsh teica, paarvelkot ar pirksta galu paar tiem, viegli pieskaroties arii luupaam. Uz mirkli tikai jaaziver acis, lai sajustu Vinja smarzju, pieliecoties pie un noskuupstot mani uz atvadaam. Kas gan dzird mazas meitenes asaras celju uz sejas? Kas gan dzird, kaa meitene luudz palikt.

Saspiedusi celjus, raudziijos Vinja sejaa. Tuliit pazudiis. Nebuus! Paspeeleejies ar pirkstiem uudenii. Virmojoshi vilniishi. Sajucis atspulga. Negliita seja. Daudz reetu. Apskauj mani. Paglaasti plecus. Sapin matus, lai varu pamosties, nogriezt shkjipsnu un aiznest Tev.
Saap galva. Saspreegaajushas luupas. Balzaams matiem padara mani seksiigu.
Neatstaaj mani manos murgos. Luudzu.
Es gribu pamosties asaraas mirkstosha.

Vakar auzgāju gulēt viena. Nezinu cikos viņš pārnāca. Darbarūķīs mans.
Mīļcilvēks no rīta uztaisīja kafiju, pamodināja mani ar brokastīm, samīļoja. Tik ļoti jauka sajūta. Kad pastāstīju to kolēģei, kas ir arī man laba draudzene, viņa sarauca uzacis un pajautāja, vai man tas neliekas aizdomīgi?
Laikam ir grūti dzīvot, katru smaidu, glāstu un papildus uzmanību uztverot ar aizdomām.
Es neticu, ka kāds ir sagrēkojies.
Naivums vai pamatota uzticēšanās?

Pieres pieskaariens aukstam stiklam. Aciis lietus, aiz loga lietus, nogurums. Peleekas domas pazuud peleekaas debesiis. Uz nosviidusha loga dzidri burti - "Nav atvadu, ir tikai bezgaliiga miilestiiba.". Karstu teeju! Man vajag karstu teeju, karstaa vannaa! Liidz aada sachokurojaas un acis dzemdee asaras.

Griezjot vecus zarus un tiinekljus daarzaa, domaaju par to, kaa par dziivu cilveeku. Nu redz, es tev izgirzju vecas atminjas, izlauzju nevajadziigas domas, izskauzju slikto un nepatiikamo. Atstaaju tikai mazus zilus un dzeltenus un baltus krokusus. Tikai patiikamo un vienkaarsho. Tikai labo un smarzjiigo un gaisho! Un tad man palika bail. Apzinja, ka esmu savu daarzu padariijusi vaajpraatiigu mani sabiedeeja.

Kapi vakar atgaadinaaja skaistu parku. Kluss un saulains miers. Pastaastiiju, kaa juutos... Atbildi naacaas mekleet sevii. Gaishi dzeltenu narcishu un tulpju pushkjiitis. Kluss "ataa, es tevi miilu...". Deguns tek, acis suurst. Ziedinjsh Rainim, ziedinjsh Sudraba Edzjam. Aizejot jutos pilnaaka.

Pieraapoju pie Vinja, ljaujot, lai aada uz celjgaliem iekliedzas. Paraustiiju aiz dreebeem un jautaajoshi skatiijos grauzjot raadiitaajpirksta nagu. Kluss smaids, silts un izklaidiigs skatiens. Noveersaas. Pashljuucu uz dibena atpakalj un apseedos lotosa pozaa. "Aizstaavies, savaadaak es uzbrukshu... taapat! ". Kaktaa aiz manis kaads nochuksteeja "Aizmirsti". Neatskatiishos. Es zinu, ka tur neviena nav. Es esmu viena.

Atveeru savu atvilkni un panjeemu naktskreklu. Pirksti atsitaas pret kaut ko, kas piespieda atgriezties realitaatee. Smarzjas. Panjeemu plaukstaa kristaala formas pudeliiti un nedroshi uztveeru aromaatu. Ljaavu dazjam pileem pieskarties kakla bedriitei. Tad tajaa pameerceeju pirkstu un ljaavu tam klejot pa roku, pieskaroties elkonim, plaukstas lociitavai, taurinjam liidziigs pieskaariens nabai, plecam, vaigam. Miers, smarzja, vasara. Silta vasara. Smiekli. Zaljsh. Aizsietaam aciim taustiijos atminjaas. Smiekli? Mani smiekli, sveshi smiekli.

Troksnis, kas radaas nokriitot stikla gabalam pret griidu saapeeja. Karstais uudens, kas plauceeja aadu, atnjemot tai viltus smarzju, saapeeja. Asaras, kas likaas veel karstaakas par uudeni, saapeeja. Pulkstenja tikshkji, kas skaitiija laiku atpakalj un atpakalj un atpakalj - saapeeja.

Izlasot graamatu, norauj tai vaakus, jo taa nekad nebuus taada, kaa nelasiita. Beidzoties pasakai izmet stikla pudeliites. Savaadaak saapees.

Vakar atkal Vinjsh atnaaca.

Seedeeju klubkreeslaa, kaajas paarmetusi paar malu, dzeeru teeju un skatiijos muljkjiigu reklaamu, kad sajutu veesumu aizsliidam gar vaigu. Vinjsh staaveeja, neredzot mani un priecaajaas par kaadu paarsteigumu. Smaids sejaa, aciis, vaigos, katraa rokas kustiibaa. Un tad atkal aizgaaja. Reklaama bija beigusies un teeja tik pat karsta, kaa pirms Vinja paraadiishanaas...