|
February 11th, 2006
12:24 am Jūtos nelaimīga un, vai ziniet kāpēc? Tāpēc, ka es sēžu savā krēslā pie datora, kuram ir plastmasas paroces, bet nevaru tām pieskārties, jo man vienkārši dod pa nagiem elektriskie lādiņi. Tas pats notiek ieejot iekšā no āras. Vienmēr dabonu, kaut vai tikai no saviem matiem. Pats trakākais ir spoži apgaismotās telpās. Un cilvēkiem arī ne vienmēr ir iespējams pieskarties, lai nebūtu tas sasodītais sāpīgais sprakšķis. Tas laikam nav īsti normāli.. Current Mood: sprakšķošs Current Music: Jose Gonzales: Heartbeats
|
Comments:
| From: | fleur |
Date: | February 11th, 2006 - 10:25 am |
---|
| | | (Link) |
|
ceru ka ir normaali, jo man arii nepaartraukti sit pa nagiem.. dreebes, citi cilveeki, mashiinas utt...
beidzot nejūtos savā bēdā viena :)
Nē, iezemēt krēslu. Tas ir elektrotehnisks termins.
Raugi, ira tāds verķis - zibeņnovedējs. Viens gals gaisā, otrs zemē ierakts. Kad nu nāk zibens, tas tiek aizvadīts zemē. To pašu efektu, lai arī ne tik pilnīgi, dod vada piestiprināsana pie trubām, kas kaut kur kontaktē ar zemi (parasti tas notiek arī ar centrālapkuri, vismaz tā bija padomjlaikos, kad es radiouztvērēja antenu iezemēju, vienkārši notīrot krāsu no apkures trubas un apsienot tur neizolēta vada gabalu). Vienkārši uzsakoties, vajag mēģināt aizvadīt to lādiņu prom ne caur sevi.
bāc, baigi sarežģīti, bet tas varētu būt tā vērts. bet vispār, kopš laiks ir plusos, vairs tik ļoti nesūdzos :) |
|
|
Sviesta Ciba |