nu tas tā- sirdslietās vairāk, bet ne tikai. gribas, lai apčubina kā mazu bērnu, gribas vairāk sapratnes, apbrīnas, gribas, lai viss notiek tā kā es gribu, kā esmu ieplānojusi, lai iztop man. nu tā.. stulbi jau.. bet laikam jau tāda man rakstura īpašība, es pat mājās savus vecākus brīžiem tā izrīkoju, tāds izlutināts bērns biju. un tagad arī tas vēl aizvien ir manī :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kaut kur lasiiju nesen, ka nedriikst sevii apspiest beernu. Taas ir vispatiesiikaas un tiiraakaas izjuutas. Un taam jaaljauj izlauzties.

arii es laikam esmu liidziiga. Gan ar to vecaaku izriikoshanu, lai viss notiek peec mana praata, lai viss notiek tieshi taa, kaa ieplaanoju. bet mans klupshanas akmens vienmeer ir bijusi nepacietiiba.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sajūtas ir kā bērnam, bet citā kontekstā. tagad nākas tā justies par svarīgākām lietām. liekas, ka, ja nenotiks tā, kā es gribu, tad viss pagalam u.tml. bērnībā tik traki nebija, bet kas gan to var atcerēties, kā tad bija! jā, nepacietība man ar nav sveša lieta.

(Reply to this) (Parent)