Es mājās nekam nevaru pieskarties. Man viss atgādina vēl tik nesenos laikus, kad es biju priecīga un apmierināta ar visu. Es nespēju pieskarties savai dienasgrāmatai, es nevaru neko ieēst, ko ēdu agrāk (es gandrīz vispār neēdu). Vakar pārkāpu vienai lietai pāri- atkal paklausījos mūziku. Tas dziedē.. Straujiem soļiem tuvojas sesija, būtu jāpamācās, bet arī tam es nespēju pieķerties.

Agrāk likās, ka tā nevar būt, bet šobrīd man patiešām pietrūkst gaismas un saules siltuma. Visu laiku jūtos kā tādā tumšā bedrē. Brīžiem sanāk izķepuroties nedaudz, bet tad atkal kaut kas notiek un es atkrītu atpakaļ. Es jūtos visai stulbi..

Briesmīgi, vai ne? Es sāku domāt, kāpēc tā ir. Pat aizdomājos tik tālu, ka varbūt pie vainas manis nepārsūtītās ''veiksmes vēstules", ar kurām piegāž pilnu pastkasti.

Viss ir grūtāk kā gaidīju..

Es ceru, ka Jaunā gada svinību virpulis aizraus mani sev līdzi.