07:43 pm
Sveiki. Nu jau apaļa nedēļa kā esmu mamma :) Joprojām jūtu dīvainu tirpoņu, kad kāds mani tā nosauc. Nu nejūtos es kā mamma, es esmu tā pati vecā es, ar visiem plusiem, kas iegūti grūtniecības laikā. Vēl aizvien īsti neticās, pa galvu maisās neapzinātas domas par to, ka tas ir kā jauns darbs un būs brīvdienas, bet šaja darbiņā brīvdienu nav. Grūti apzināties to, ka man vairs nav nekādu priekšrocību, ka beidzot fiziski es jūtos labi, sava ādā un veikalā varu pastāvēt rindā un vispār kājās var ilgstoši nostāvēt. Svari rāda vēl krietni pa virsu, bet, sakarā ar to, ka ēdiens tagad liekas neticami pliekans un nekāds, un vispār sevi piedabūt apēst kaut jebko ir tik grūti, kaut kas vēl varētu sarukt. Spogulī katrā ziņā nav bails paskatīties. Vēl man atkal patīk braukt ar mašīnu!
2007. gada 25.augusts vienmēr paliks atmiņā kā īpaša diena. Nekad neticēju, ka es pati būšu spējīga paveikt šo tā saukto sievietes svētāko misiju - piedzemdēt bērnu :D Nu visticamāk, ka es to arī nebūtu varējusi, ja nebūtu izgudrota atsāpināšana, kas neciešamās sāpes noņem kā ar roku un tad jau var pamanīt, ka aiz loga spīd saule un ir diezgan forši. Bet lepnums arī, ka zinu, kādas ir īstās sāpītes un noteiktu laika periodu tās bija iespējams izturēt.
Bērniņš man ir ļoti smuks, ar raksturiņu, pagaidām pilnīgi atkarīgs no manis. Tagad diena un nakts galvenokārt paiet barojot un satīrot - barojot un satīrot. Kā mašīnai. Viegli tas nav, bet nav arī tik grūti kā domāts. Bēbis mainās ar katru dienu un nevaru sagaidīt, kad viņš mani sāks atpazīt :)
Svarīgākais ir tas, ka mēs tagad vienmēr būsim divas meitenes.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}