guna_ [entries|archive|friends|userinfo] guna_ [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

atmiņas [Sep. 24th, 2011|10:59 pm] [ mood | sapisos meistarībā ] [ music | nickelback - far away ] par cilvēkiem jāatceras tikai to labāko. arī tad, ja viņš tevi sāpinājis. ikviens, kas ienāk mūsu dzīvēs, izdara mums ko labu. ir tikai jāmāk to pieņemt, apjaust. to var izdarīt tikai sirdstīri, gudri un gaiši cilvēki. ja cilvēks ilgstoši tur sevī aizvainojumu, naidu, sāpes un pat necenšas to pārvērst par ko patīkamu, progress un izaugsme attiecību jomā nav iespējami. jānorij krupis un jādzīvo tālāk. nāks citi cilvēki, ienesīs citus priekus, citas sāpes. galvenais ir nepazaudēt sevi, neļaut aizvainojumam apvīties ap dvēseli. tas ir grūti, bet ne neiespējami. tam ir vajadzīgs laiks un apņēmība, spēja apzināties un samierināties. dažkārt cilvēki neapjauš, ka ļaunuma cēlonis ir neizrunāšanās, konflikta nerisināšana, sajūtu nepateikšana. ir ievērojami vieglāk, ja pasaka. pirmajā brīdī ir sāpīgi, taču tas izslēdz neziņu, nenoteiktību. es atzīstu, līdz augstākajam posmam (dzīvošanai bez jebkāda naida uz sāpinātāju) es vēl neesmu tikusi. un tomēr, es jūtu, ka nav tālu. manā gadījumā, ja viņš zinātu to, kā esmu jutusies un dažkārt vēljoprojām jūtos, es justos vieglāk. godīgi. sāpē, ko viņš ir nodarījis man gribu dalīties arī ar viņu. gribu, lai viņš apzinās, ko sastrādājis. bet ne jau aiz ļauna - tikai tāpēc, lai viņš zinātu, lai būtu pilnīgi godīga un tīra. man ir sakrājies un es to gribu izlikt ārā. sirdī tā nepatīkami grauž. mirklī, kad šo problēmu noliku uz plauktiņa un izlēmu vairs neaiztikt, es zināju, ka reiz tas atkal uzpeldēs, jo tas nav līdz galam nokārtots. ja ko dari, dari līdz galam. neizdarītas lietas, neizrunātas problēmas viksies pakaļ kā astīte un, pat ja tās negribēsi redzēt, kādreiz tās parādīsies. es šobrīd izlādējos, izlieku sirdi rakstot. un te nu man dzimst jautājums - cik ilgi es tā spēšu ? cik ilgi es varēšu šo neizrunāto sāpīti likt ārā rakstot, stāstot draugam. tas palīdz uz brīdi, bet rezultātu nedod. esmu stadijā, kad nav mežonīgā ļaunuma sirdī, cenšos atcerēties to labāko.. bet ik pa laikam nozibsnī kāda problēma, kāda atmiņa.. es esmu apjukusi šobrīd. un tā pamatīgi. sajukusi visā tajā, ko biju sapratusi un sakārtojusi. link 5 comments|post comment

prieka kripatiņa [Apr. 5th, 2011|09:15 pm] [ mood | vienradzis ] [ music | radio 101 ] zini, manī tikko iebira graudiņš prieka un kripatiņa gandarījuma pašai par sevi. ak, jel, kā es mocījos ! aptuveni pusgadu es dzīvoju neskaidrībā, ik pa brīdim loloju veltas cerības un dusmojos pati uz sevi, bet.. ir pārgājis, zini. tas varbūt prasīja daudz asaru, daudz sirssāpju un negulētu nakšu, taču tagad ir milzīgs gandarījums par to, ka esmu tam tikusi pāri. es nu nekā nevarēju saprast, kāpēc dzīve man piespēlēja to nastu, ko var saukt par ritvaru, bet tagad tā atskatoties.. tas bija viens sāpīgs, bet pamācošs brīdis manā dzīvē. es tiešām esmu gatava pateikties viņam par to, ka viņš ir tāds āzis, jo, ja nebūtu viņa muļķību, es, iespējams, šobrīd nesēdētu ar tādu atziņu bagāžu. es laikam nemāku īsti ļaunoties uz otru. lai arī kādiem vārdiem viņu es šajā laikā neesmu nobērusi, es neturu ļaunu prātu. jo, nav jau jēgas, ziniet ! viņš mani padarīja stiprāku, tāpat kā viss nepatīkamais un sāpīgais, kas ienāk mūsu dzīvēs. tas tikai padara mūs stiprākus. un pat ja gribas padoties un čīkstēt, ka es tādu sodību neesmu pelnījusi.. beigās atliek tikai viegli un bezrūpīgi pasmaidīt un nodomāt: ''nu nebija jau nemaz tik grūti'' iespējams, man tagad ir iestājusies kaut kāda ekstāze, iespējams, mans prāts šobrīd vispār nesās un pavasari, plaukstošām puķēm, zilām, skaidrām debesīm un vienradžiem, kas jāj pa krāšņo varavīksni... bet tas ir patīkami, tā sajusties, lai gan arī nekas īpašs nav noticis. tāds atklāsmes vakars sanācis man. lai gan, varbūt tas nozīmē tikai to, ka esmu gatava jaunām grūtībām. katrā ziņā, es ceru, ka tā nav un kādu brīdi viss būs jauki link post comment

savāds prieks [Feb. 10th, 2011|05:52 pm] [ music | nickelback - never gonna be alone ] nu lūk, tev tiks arī šīsdienas apraksts! laiks šodien lv ir tāds.. nu nekāds! -1 grādiņš, saulīte ik pabrīdim uzspīdēja. rīts man bija ģeniāls - uzvilku savus pavasara zābakus, sandras papucs mūs aizveda ar mašīnu līdz maksimai, 8:10 mēs bijām maksimā [nu mazliet wtf meitenītes - esam jau astoņos maksimā] nopirkām paulai dāvaniņu, mazmazītiņu, jo lv vēljoprojām pastāv tāda lieta kā vārda dienas. ;D [es jau nezinu, kas tev tur tenerifītē darās ] un tad, nākot no maksimas, mēs izdomājām uzpīpēt. un protams, tieši tur, kur ments nekad neiet un tieši tur, kur mēs šorīt, vienīgo rītu gribējām uzpīpēt, viņš uzradās. prasmīgi nodzēsām cigaretes un gājām tālāk itkā nekas nebūtu bijis. izrādījās, ka mums uz otro stundu - apsveicām paulu un gājām uzpīpēt vēlreiz, tikai šoreiz drošā attālumā, pie ritvara mājām. tad pienāca garais starpbrīdis, mēs ar sandru lepni pavasara zābakos iesoļojām kafejnīcā un ieraudzījām - pie abiem rihardiem stāv viņu vecais draugs un mazliet ienaidnieks, un mazliet nodiršamais objekts edgars kalniņš. atgādināšu, ka viņš ar berezu kādreiz bija labākie draugi, bet tur viss pajuka [tāpat kā man ar ritvarelli]. sandra jau ir apsēdusies, un tad es eju viņu virzienā. edgars rihardam: ''kas ir tava meitene?'' bereza:''re kur nāk!'' un rāda uz mani. edgars: ''nopietni?'' viņš: ''nu ja!'' edgars: ''tu dirs'' viņš: ''nu nē, mēs esam kopā'' es: ''mēs patiešām esam kopā'' rihards: ''nu redzi, viņa pati tev apstiprina'' edgars: ''pierādi - iedod viņai buču'' rihards: ''mums ir slēptas attiecības, negribam, lai visa skola zin un te ir daudz pazīstamo'' un godīgi sakot, izskatījās pat, ka viņš noticēja. haha, lohs. tad edgars atkal sāka runāt par savu kameru, un abi rihardi viņam uzdeva nu tiiiik nievājošus un smieklīgus jautājumus,ka es tiešām pat gribēdama nevarēju apvaldīt smieklus. tad mēs aizrunājāmies līdz klavierei, unjā, ir jaunumi - viņš piekāva dinu.es šoreiz neizteikšos par to, ka viņš vispār ir spējīgs pacelt roku pret sievieti, jo es te tā īsumā cenšos visu aprakstīt, bet kad satiksimies, kopā pašausmināsimies. loģiski, ka viņš ar viņu jau vairs nav kopā. un tad sandra paprasa: ''tu to kameru jau dabūji?'' edgards sāk bļaut:''nu bet viņš viņu piekāva'' sandra: ''kas piekāva tavu kameru?'' edgars: ''nu mārtiņš'' un es, abi rihardi un sandra sākām nenormāli smieties, jo edgars normāli sapisās un nedzirdēja jautājumu pareizi. nujā, tad jau sekoja mazāk nozīmīgas sarunas. nākamā stunda bija ķīmija, kur man priekšā sēž toms. nu pareizāk sakot, pretī, jo viņš visu laiku ir ar seju pret mani. visu laiku kaut ko pļāpājām, smējāmies un tad toms man vienā brīdī teica: ''skaties'' un es skatījos un ieraudzīju šo - toms ieslēdz telefonā ''black and yellow'' un blakus sēdošais rendijs sāk šūpoties krēslā un dziedāt līdzi. un tad toms uzpiš ar kāju pa krēslu un rendijs vienkārši stundas vidū nokrīt un apgāž galdu, krēslu un visu, ko vēl var apgāzt. es smējos, ļoti smējos. nujā, bet tagad ir vakars.. un es atkal atcerējos tos vecos, labos. es laikam esmu varen sentimentāls un vēlvisāds sievišķis, bet tomēr, ikreizi, kad atceros to visu jauko, kopā piedzīvoto ar to pašu nelaimīgo ritvaru, man sejā iezogas smaids. tas bija skaists pusgads. un tās rūpes un sirsnību, ko no viņa saņēmu laikam nekad tā arī īsti neaizmirsīšu. bet, es pieļauju, ka pēc pāris gadiem vai pat mēnešiem, mēs satiksimies un viss būs kā vecajos labajos un pat, ja nē - vismaz varēsim dalīties skaistajās atmiņās! (: link post comment

es sev riebjos [Jan. 25th, 2011|03:53 pm] [ mood | dirsaaaaaaa ] [ music | coldplay - the hardest part ] šis būs kārtīgs emo meitēna ieraksts. es sev riebjos. es tiešām sevi ienīstu līdz sirds dziļumiem. pie velna, es vienkārši gribu būt laimīga. es gribu vienu bezproblēmu nedēļu. es gribu atpūsties, akievs, es tik daudz gribu. es zinu, man ir šausmīgas prasības bet man tiešām ir apnicis uz pusgadu ieilgušais gruzis es negribu cilvēkus. nu, tikai pašus tuvākos. jo ar ''netuvajiem'' es visu laiku sapišu attiecības. es vienkārši esmu tāda. es esmu tāda, kura visu sapiš, es esmu tāda, ar kuru nevar sadzīvot bet ko var gribēt no noguruša, nelaimīga cilvēka visi no manis gaida sazin ko bet es taču neko nevaru, man vairs nav spēka es esmu izsūknēta. tukša. es esmu sagruvusi, es esmu nožēlojama visbriesmīgāk ir tad, kad es gribu kādu sev blakus, bet neviens nevar. vai arī nav ko gribēt blakus. nē, tas nav pārmetums ne tev, ne sandrai, vienkārši, tā sajūta. es taču saprotu, ka tev ir roži pirms sāku rakstīt šo, es iekritu savā gultā un izbrēcu visu balsi spilvenā. tas bija vienīgais, ko es varēju izdarīt godīgi, man iekšā ir tāda sajūta, ka es brūku. man ir ievilkusies depresija, manuprāt ja godīgi, es nezinu, ko es darīšu, kad tu būsi tenerifē. man liekas, es sajukšu prātā man rodas jautājums - kas sekos tālāk? nu ja jau es esmu tādā stāvoklī, tad nu drīz ir jānotiek kaut kam tādam, kas mani salauž vēl uz pusgadu link 1 comment|post comment

melnā tēja [Aug. 23rd, 2010|10:25 pm] [ mood | BĻE ] [ music | the fray - how to save a life ] es dažkārt nesaprotu, kāpēc vienmēr man nākas vilties cilvēkos. tik ļoti gribu raudāt, bet vairs nevaru. tik ļoti sāp, bet vairs nejūtu. esmu nonākusi līdz tik nožēlojamam stāvoklim, ka nesāp sirdī, tikai prātā. negribu nevienam vairs ticēt, jo šķiet, ka atkal nāksies vilties, ka man atkal stāsta pasakas, ka.. aj. varbūt man vienkārši ir lemts sasieties ar cūkām? varbūt man vienkārši ir lemts pastāvīgi ciest? varbūt es esmu visa sakne? varbūt vaina ir manī? varbūt es vienkārši esmu debīla?! man atkal nāk virsū tas melnais, skumju un moku pilnais mākonis vārdā ritvars. viņš man sagādā daudz sāpju, un man vairs nav spēka. sūdīgi apzināties, ka viņš mani un sandru ir iemainījis pret martu un viņas māsīcu. sāp tik ļoti, ļoti, ka.. es neko negribu. es pat negribu būt. kur ir jēga eksistēt kā vienmēr sāpinātam cilvēkam, kuru nepazīstami cilvēki jau uzskata par iedomīgu?! lai, bļe, ellē ratā viņš iet. tā ''mazā emomeitene kristīne, kas izskatās pēc 12gadnieces'', kā saka ritvars, ir daudz saprātīgāka, sirsnīgāka par to sūdabrāli. kā lai beidzot saprot, kurš ir draugs, un kurš tikai par tādu izliekas? šis ir kā neveiksmīgā mīlestībā - bez viņa nevaru, ar viņu arī nevaru. tikai šī ir draudzība. link 1 comment|post comment

yoyoyoyo [Aug. 5th, 2010|02:57 pm] [ mood | atkal dirsā ] [ music | hoobastank - the reason ] jauki nosvinējām sandras dzimšanas dienu. (: tāatad. iepazinos ar viņas draudzeni aneti. [eglīti] satikāmies, izdzērām vienu šampanieša pudeli. tad aizbraucām līdz centram, uz kino, pēc tam uz LB pēc bonoparta un tad uz imantu nopirkt džonu un cigaretes. līdz ar to,atbraucot uz imantu mēs izdzērām cēsu džonu, vēl vienu šampi un bonopartu. teikšu godīgi, bija labi, ja neņem vērā to, ka bonītis man pēc 2 šotiņa jau likās pretīgs. pa vidu šiem visiem notikumiem vēl vakarpusē mēs pasaucām ritvaru. aizgāju viņam pretī, un viņš pirmo reizi bija tik priecīgs mani ieraugot, ka pat pacēla mani. visu vakaru mēs pamatīgi nosmējām, pēc tam gājām uz staķiku pēc cigaretēm ununununjā. bija jauki! nākamajā dienā gāja nedaudz šizīgāk. piecaļamies pustrijos, lēnām čakarējamies pa māju, aizejam uz veikalu pēc d-lightiem ar ko uzlāpīties, es ieskrienu mājās pārģērbjos un uz vakarpusi gājām ārā. satikām visvisādus cilvēkus, papļāpājām, tad uzzvanīja ritvars. sauca ārā. viņš atnāk. īgns. vēlķa dīc, ka grib mājās, nu ok. pēc tam uzzvanam edgaram kalniņam, kurš pasaka, ka ir ar ritvaru. eeeem, wtf? oki, šie abi atnāk, es nedaudz dusmīga uz ritvaru. viņam iezvanās telefons, viņš ultra skaļi pasaka: ''pīzģets, bļeģ, aizmirsu'' un aši aiztipina runāties uz balkona. es nedaudz neizpratnē, betnu neko. viņš atnāk, es pajautāju, kas zvanīja, jo, ņemot vērā viņa emocijas, ikvienam rastos interese. viņš man atmet: ''akdievs, tā jūsu ziņkārība''. vēl tad, kad es viņu pirmo reizi tajā dienā satiku, viņš sāka ar mani un sandru strīdēties par to, kā kurš izturās pret maiklu, un ritvars VISPĀR neklausās, ko es saku. viņš ir ieņēmis galvā, ka es un sandra esam vainīgas pie tā, ka maikls pret mums tā izturoties. āā, okej, tad es būšu vainīga pie tā, ka daba mani tādu radījusi, lai maiklam ir par ko izmest kādu dzēlīgu ''joku'', ko es, protams, uztveru nopietni un kā uzbraucienu. un ņemot vērā manu lielo muti, es jau nu neļaušu, ka man kāpj uz galvas, un, loģiski, ka atmetu kaut ko pretī. un tad, kad viņš man uzbrauca par manu ''ziņkārību'' tas bija pēdējais piliens, jo no manis viņam ir tiesības izspiest visu, bet mani nolamā par ziņkārīgu tāpēc, ka es pajautāju, kas viņam zvanīja. es biju nikna. tik nikna. praktiski nerunāju ar viņu visu vakaru un, ja runāju, tad ar tik pohujistisku balsi, ka viņš uz mani sāka skatīties kā uz dīvaini, jo es tā parasti nedaru. un tad vēl viens nozīmīgs ''piliens'' - viņš aizgāja neatvadījies. vienkārši noteica: ''labi, čau!'' kko muķījās ar edgaru, bet atvadīties prātā jau neienāca. neatceros, ko es viņam uzbraucu, bet varēja būt kkas līdzīgs šim: ''atvadīties nemākam, ooook'' beigās edgars palika ar mums un pa visiem viņi atkal uztjūnēja manu garstāvokli un beigās atkal viss bija normāli. viss bija normāli, jo ritvars gulēja savā gultā un droši vien nemaz neaizdomājās par to, ka viņš pret mani izturas kā pret, hmm. kājslauķis laikam nebūs īstais vārds, betnu, lai iet.. - kā pret kājslauķi. link 3 comments|post comment

traucētāja pret ambāli [Feb. 24th, 2010|09:45 pm] izrādās, kad es zvanu arnim, mans numurs viņam ir ierakstīts zem ''traucētāja'', toties man viņa numurs, zem ''ambālis''. jaukāku un sirsnīgāku jaunekļu par mums nav. vakar man atkal uznāca. patiesībā, man tas arņavilnis jau bija pārgājis, bet kaut kas sašūpojās. es atkal salūzu. ja es salūztu, arī sandrai kaut kas salūzt, un, viņa vienkārši paņēma manu telefonu, pazvanīja arnim un pateica visu, ko domā. vēlāk es viņam aizrakstīju sms ar tekstu: ''atvaino, sandrai uznāca'' uz kuru viņš man atbildēja: ''varbūt vienkārši nomirsti?'' es sabruku. ja mani varētu salīdzināt ar to sagruvušo māju ķemeros, man bija tieši tāds pats stāvoklis sirsniņā, kāds tai mājai. un tad klāt ķērās mārtiņš. es nezinu, ko viņš viņam teica. es negribēju dzirdēt, tāpēc aizgāju. pasēdēju, papīpēju, padomāju. tās asaras, ko es vakar nobirdināju, nebija iespējams izskaitīt. mārtiņš gan teica, ka viņš vēlāk esot atrakstījis uz mārtiņa numuru sms, kurā teikts: ''atvainojies viņai, es tā nerakstīju, blablablablablabla. '' bet es n e t i c u . jo, mārtiņam tās sms vairs nav. mistiskā kārtā link 1 comment|post comment

navigation [ viewing | most recent entries ]