| melnā tēja |
Aug. 23rd, 2010|10:25 pm |
es dažkārt nesaprotu, kāpēc vienmēr man nākas vilties cilvēkos.
tik ļoti gribu raudāt, bet vairs nevaru. tik ļoti sāp, bet vairs nejūtu. esmu nonākusi līdz tik nožēlojamam stāvoklim, ka nesāp sirdī, tikai prātā.
negribu nevienam vairs ticēt, jo šķiet, ka atkal nāksies vilties, ka man atkal stāsta pasakas, ka.. aj.
varbūt man vienkārši ir lemts sasieties ar cūkām? varbūt man vienkārši ir lemts pastāvīgi ciest? varbūt es esmu visa sakne? varbūt vaina ir manī? varbūt es vienkārši esmu debīla?!
man atkal nāk virsū tas melnais, skumju un moku pilnais mākonis vārdā ritvars. viņš man sagādā daudz sāpju, un man vairs nav spēka. sūdīgi apzināties, ka viņš mani un sandru ir iemainījis pret martu un viņas māsīcu.
sāp tik ļoti, ļoti, ka.. es neko negribu. es pat negribu būt. kur ir jēga eksistēt kā vienmēr sāpinātam cilvēkam, kuru nepazīstami cilvēki jau uzskata par iedomīgu?!
lai, bļe, ellē ratā viņš iet. tā ''mazā emomeitene kristīne, kas izskatās pēc 12gadnieces'', kā saka ritvars, ir daudz saprātīgāka, sirsnīgāka par to sūdabrāli.
kā lai beidzot saprot, kurš ir draugs, un kurš tikai par tādu izliekas?
šis ir kā neveiksmīgā mīlestībā - bez viņa nevaru, ar viņu arī nevaru. tikai šī ir draudzība. |
|