| |
[14. Nov 2024|13:32] |
Varbūt kāds no jums ir gājis cauri līdzīgai problēmai un tāpēc spēs dot padomu. Rakstu bakalaura darbu tiesību filozofijā par diezgan retu tēmu - tiesību estētika: vizuālās komunikācijas perspektīvas un ietekme. Internetā aiz maksas sienas atrodu labas grāmatas par šo tēmu, taču nevaru ziedot simtiem eiro grāmtas dēļ. Vienīgais, ko var atrast, ir pilni grāmatu ievadi. Šo to normālu esmu atradis https://libgen.is/. Taču cenšos tikt pie aizliegtā augļa - grāmatas Aesthetics of Law (2020., K.Zeidler). Neviens šo problēmu nav apskatījis man tik izdevīgi kā Zeidlera k-gs.
Esmu gatavs iepazīt interneta tumšo pusi, ja kāds ir gatavs palīdzēt zināšanas alkstošam biedram ar informāciju. Citiem vārdiem, varbūt interneta tumšajā pusē mīt vide, kur brālīgi dalās ar akadēmisko literatūru? Zinu, esmu romantiķis.
Lai vai kā, varbūt kādam ir kādi ieteikumi, neordināri risinājumi? Pateicos par iespēju uzrunāt jūs, Dārgā Ciba. |
|
|
| |
[7. Nov 2024|00:02] |
Nu, un kāda jēga ir būt superlielvalstij pēc visa šitā?
Mums, protams, bija Andris Bērziņš un pēc tam Vējonis, bet tā, ka būtu jāizvēlas starp visai nesimpātisko Harisu (piedodiet, bet man viņa tiešām nepatika) un šleserveidīgu pērtķi ar granātu, tā tomēr mums nav bijis. |
|
|
| |
[5. Nov 2024|14:18] |
Man ir neizsakāmi žēl, ka vienīgais ukraiņu naratīvs šībrīža Latvijas intelektuālajā telpā ir tas, ko translē Māras Poļakovas pārtulkotie viņas personiskie draugi un subjektīvās pārliecības domubiedri.
Jā, tā ir patiesība, bet ļoti nepilnīga, reducēta, vienas kaislības, viena patosa pārsātināta patiesības šķautne. |
|
|