Atsevišķs posms, kura lappuse tika uzšķirta 2004. gada 9. janvārī, un šī lappuse tika aizvērta 2004. gada 19. decembrī. Tā pati vieta... Tās pašas telpas, viss kā pirms gada, bet... iekšēji pilnīgi savādāk. Šīs manas dzīves daļiņas sākums un beigas... Dīvaini... Viss ir beidzies tur pat un tāpat, kā tas sākās... Nav vairs kā bijis. Tas viss ir pagājis un izzudis. Viss ir mainījies. Vieta nespēj labot notikumu gaitu. Nav iespējams nonākt pagātnē, atrgriežoties tik ļoti šķietami mīļajā un jaukajā vietā. Nu visas sienas ir vēsas... Viss ir aizplūdis kopā ar laiku... Viss ir mainījies... Un viss ir beidzies...

Es gribu aizvērt šīs lappuses... Nolikt tās malā lai krājas milzīgās putekļu kārtas uz šīs manas dzīves lappusēm... Un tikai pēc laika notraust putekļus...

Es jūtu, tas ir garām

Šķiru jaunu lappusi savas dzīves grāmatā. Tikai galvenais, ko nedrīkstu aizzmirst. Šoreiz pēdas atstāt ar zīmuli, jo tintes traipus no baltajām lapām iztīrīt NAV iespējams.

es taa gaidiiju Tavu jauno zinju...laikam nevajadzeeja veert valjaa...atkal Tavi smeldziigie vaardi mani pamudina uz kaut kaadaam veel smeldziigaakaam sajuutaam...
es ar visu speeku censhos aizveert lappaspusi kas saakaas 2002.02.14. bet kaut kas manii tam pretojas..pretojas arii pati graamata...dziive..apstaklji...varbuut sevi tikai maanu ka gribu atveert?bet viena graamata nevar tikt sarakstiita divaas dazhaadaas valodaas...taadas "muusu" graamtas nav...ir tikai "mana" un "vinja" graamata....un kaut kaadu sakritiibu deelj dazhas nodaljas ir sasodiiti liidziigas...
...skumjsh smaids manaa sejaa;)

Reizēm visgrūtākais ir tieši atzīt sev to, ka tiešām vēlies iet tālāk... "Mūsu" grāmatu reizēm grib rakstīt tikai viens, bet brīžiem lai paliek katram sava nodaļa. Būs interesantāk lasīt to kopā...