Sniedziņa nav... Pats Janvāra sākums, bet kur ziema? Tu atkal tīšu prāt mani ķircini... Nu, kad biju no saviem skapja dziļumiem izvilkusi slidu zābaciņus... Tu atbrīvo saulīti un aizdzen ziemu? Vai Tev šķiet taisnīgi tā spēlēties ar maniem sapņiem? Nu, kad mani dūrainīši uzadīti, zeķītes kājās un tveru pēc siltās cepurītes... Tu ļauj saules stariem vaļu un viss kā pavasarī. Tieši mirklī, kad es viskartāk alkstu iekrist baltā kupenā un atstāt tur savu sniega eņģelīti... Tieši tagad, kad viskarstāk vēlos Tvert sniegu saujām... Tieši tagad, kad salabotas manas ragaviņas... Tu sūti Saulīti pār zemes virsu. Kur ir taisnība? Vēl par agru pavasarim... Vēl es neesmu gatava, vēl tikai nedaudz sniega skavās kavēties. Vēl tikai īsu mirklīti... Vai man vairs neatdosi Ziemu?

Raugoties sejā redzams ir smaids
Pavirši skatoties teiksi: tas prieks
Neskaties sejā, paraugies acīs
Redzēsi acis ko citu Tev teiks

Mīmam uz sejas zīmogs ir uzlikts
Smaidīgs, tik laimīgs, bet mūžigi kluss
Pavirši raugoties redzams smaids
Dziļāk klausoties sadzirdams naids

Mīms bez vārdiem prot pateikt ko jūt
Seja tik laimīga, smaidīga škiet
Viss kas slēpjas aiz smaidīgās sejas:
Asaras sāpes un ciešanu dejas

Garām tam gāja un redzēja smaidām
Nenojauta ka tas kādu gaidām
Smaidīgā seja izgaisa drīz
Mīma seja nu aizsaulē slīgst

KAd biju maziņa meitenīte es ticēju, ka ir kāds liels vīrs sarkanā mētelī ar garu bārdu. Un tas iepriecina bērnus un visus pārējos, kuri viņam tic... Ar laiku mana ticība zuda. To sagrāva pieaugušie, bet nu es atkal ticu... Varbūt viņš nav gluži tik veikls, lai vienā naktī apceļotu visus un iesprauktos visu māju skursteņoas un tad atkal ielēktu kamanās un mēnesnīcas blāvajā gaismā nozustu tālē... Bet viņš ir... Nu es atkal Ticu Ziemassvētku vecītim un ticu viņa labajai un bezgalīgi plašajai sirdij. Un šogad es sapratu vienu. Ikviens no mums var būt šis Vīrs ar garo balto bārdu... Tikai savā sirdī. Mēs varam darīt labu citiem neuzvelkot Sarkano kažoku un mici. Mēs varam iepriecināt būdami tikai mēs paši.

Priecīgus, mīļus un gaišus šos Ziemassvētkus!!!

Ehh... Nemāku izstāstīt... Bet savāds satraukums ir manī un zinu, ka tas uz labu... Un zinu, ka gan jau viss būs kārtībā. Paldies tev par vakardienu, tā deva man rītdienu!!!

Atsevišķs posms, kura lappuse tika uzšķirta 2004. gada 9. janvārī, un šī lappuse tika aizvērta 2004. gada 19. decembrī. Tā pati vieta... Tās pašas telpas, viss kā pirms gada, bet... iekšēji pilnīgi savādāk. Šīs manas dzīves daļiņas sākums un beigas... Dīvaini... Viss ir beidzies tur pat un tāpat, kā tas sākās... Nav vairs kā bijis. Tas viss ir pagājis un izzudis. Viss ir mainījies. Vieta nespēj labot notikumu gaitu. Nav iespējams nonākt pagātnē, atrgriežoties tik ļoti šķietami mīļajā un jaukajā vietā. Nu visas sienas ir vēsas... Viss ir aizplūdis kopā ar laiku... Viss ir mainījies... Un viss ir beidzies...

Es gribu aizvērt šīs lappuses... Nolikt tās malā lai krājas milzīgās putekļu kārtas uz šīs manas dzīves lappusēm... Un tikai pēc laika notraust putekļus...

Es jūtu, tas ir garām

Šķiru jaunu lappusi savas dzīves grāmatā. Tikai galvenais, ko nedrīkstu aizzmirst. Šoreiz pēdas atstāt ar zīmuli, jo tintes traipus no baltajām lapām iztīrīt NAV iespējams.

Mmmm... Es jūtos... Sen nav sanācis neko teikt... Jā, šodien pārlasīju iepriekš rakstīto.. Laikam jau tam laikam ejot viss aizplūst un mainās... Grūti pat kaut ko pateikt, bet šis ieraksts šeit būs tikai pateicoties kādam trakoti jaukam cilvēciņam, kuram pateicoties, es atcerējos šo savu stūrīti... Savu domu stūrīti... Šobrīd laikam man īsti pat nav ko teikt, vai arī sakāmā ir pārāk daudz, vēl nevaru izprast, bet gan jau... MMM... Ziemassvētku noskaņās vēl tikai vienu frāzīti, kura rakstīta uz kādas jaukas kartiņas: Kaut reizi gadā notici brīnumam mazam un tici tam, ka viss būs pa labam! :)

Es esmu bezspēcīga ietekmēt notikumu gaitu. Šoriez vairs nav manā vārā ko pateikt. Viss iratkarīgs no tava lēmuma. Varbūt man nāksies gaidīt mūžigi, bet es gaidīšu...

Daba

Ma laikam ir sastiepta vai samežģita kāja. Pēdējo nedēļu sāp un nemaz nedomā pāriet... :(

Bet savādāk ar mani viss laikam ir normāli.

Rudens ir labs gadalaiks... Koku krāsainās lapas sakritušas uz asfalta un veido biezu, gandrīz karalisku segu... Tikai kokiem atņemts viņu apģērbs. Žēl viņu. Cik skarbi vējš noplēš pēdējās lapas ... Nu ir skaidri atklājies viss koka skelets. Visa viņa būtība. Savā krāšņumā tas ir tikai īsu mirkli, pirms tas top pavisam kails un niecīgs... Mūsu Lielā Māte Daba spēj visu. Vienā brīdī, tā kokus padara par visu apbrīnas objektiem. Tā saliek visas iespējamās krāsas koku zaros. Bet jau nākamā mirklī tiem viss ir atņemts. Īss ir viņu majestātiskais krāšņums. Bet tomēr IR...