Šodien aiznesu salabot sirsniņu(kuloniņu pie ķēdītes). To man bija uzdaavinaajis mans draugs. Dienu, pirms mēs izšķirāmies, tā pārlūza uz pusēm. Sirsniņa vienkārši ņēma un sadalījās divās daļās. 16. Oktobrī jāiet pakaļ salabotajam kuloniņam. Hā. Tā naivā cerība, ka salabojot sudraba sirsniņu es varēšu salabot to, kas ir pagājis... Ai, muļķe es... Kāpēc'tā cerība mani neatstāj. Kāpēc sirds saka, ka viss vēl nav galā, lai gan prāts grib teikt ko citu..

Ārā līst lietus ir rudens un es atkal viena sēžu savā istabā. 16. oktobrī došos pēc salabotā kuloniņa.Lai gan tā būs tikai piemiņa, bet vismaz vesela.

nu jaa.., taa ir Sirds

Bet man šķiet, ka ir labi, ka ir tāda sirds. Es nemaz negribētu, lai prāts valda pār sirdi. Citādi visi būtu pilnīgi vēsi un pilnīgi egoistiski. Bet sirds liek darīt labas lietas. Sirds liek palīdzēt otram, lai arī pats nonāksi nelaimē. Sirds grib rūpēties par kādu bez atlīdzības.
Huu... Tomēr labi, ka ir tāda SIRDS.. . :)

zinu :) es klusiibaa ceru, ka man gluzhi taada pati ...