Šodien uzzināju, ka mans tētis izrādās daudzus gadus bija iemīlējies manas mammas māsā. Tas bija TIK īpatnējs stāsts, kuru mamma man bija noklusējusi, bet šorīt to atklāja. Tik dīvaina sajūta! Es zināju, ka viņiem ar mammu visādi dzīvē gājis, bet kaut ko tādu, es pat nenojautu. Tētis nu jau kā trīspadsmit gadus miris un tagad es saprotu, ka es tik maz zinu par to kādu dzīvi viņš patiesībā dzīvojis. Kaut kāda dīvaina sajūta - gandrīz vai tā, it kā būtu uzzinājusi, ka tas, kuru es vienmēr esmu uzskatījusi par savu tēti, kuru, kā man likās, es tik labi pazinu un sapratu visas viņa dzīves likstas, kļūdas un vājības, tagad izrādās nemaz nav tas cilvēks. Es saprotu, ka neviens nav pasargāts no pēkšņas un neglābjamas iemīlēšanās un pat pilnīgas apmātības, bet es nesaprotu, kā viņš varēja iemīlēties VIŅĀ. Man viņa liekas viens no visnepatīkamākajiem cilvēkiem, kādu vien pazīstu. Šito es nekādi nesaprotu.
Šorīt vispār runājām par attiecībām un par dažādiem dzīvesstastiem. Un kad tā padomā, cik dzīve ir sarežģīta un cik laulība ir nepasargāta! Agrāk vai vēlāk, bet pilnīgi visiem kaut kas saiet dēlī. Daži to kaut kā pārvar, daži nē, bet tie skeleti ir katras ģimenes mājas skapī. Un tas ir tik neizbēgami! Un tad es domāju, kas vēl tik viss mums ar vīru nav priekšā. Mēs taču esam vēl tikai pašā sākumiņā...