Variet iedomāties? Mums šodien jumts atbrauca! Forši skan, nē? Bet mums patiešām šodien atveda mājai jumtu – milzīgas metāla plāksnes. Pirms kāda laiciņa pasūtījām – tādā tumši pelēkā krāsā. Ui, kā nevaru sagaidīt, kad ieraudzīšu to visu gatavu un pabeigtu!
Vīrs aizbrauca gulēt pa nakti tur – sargāt, lai nenozog. Dzirdēts, ka metāllūžņu vācēji fiksi vien tādus nokopjot. Liekas jau ka, kas tad mums te, laukos, tā nāks un zags, bet neko jau nevar zināt. Varbūt paši piegādātāji nopludina attiecīgas ziņas interesentiem... Mazums, kas dzirdēts?
Tiešām nespēju vien noticēt, ka mums jau būs jumts!!!
Mūsu mājas būvēšanas stāsts ir ar vairāku gadu vēsturi un vispār tā ir neatņemama mūsu kopdzīves sastāvdaļa.
Kad pirms kādiem 8 gadiem ar vīru iepazināmies, jau pirmajā vakarā viņš stāstīja par sapni, ka viņam kādreiz piederēs maza mājiņa un pašam savs dārziņš... Tas laikam bija viens no iemesliem, kāpēc man uzreiz bija skaidrs, ka gribu viņu precēt! Viņš bija tik jauns, tik skaists, tik mīlīgi naivs un plikāks par baznīcas žurku, turklāt neglābjams s a p ņ o t ā j s, tāds pats kā mans tētis.
Drīz vien viņš mani bildināja, tūliņ pieteicās pirmais puika... Pelnījām diezgan labi, nāca kā nekā „treknie gadi” un mums sāka piegriezties mētāšanās pa Rīgas īrējamajiem dzīvokļiem (dažādu iemeslu dēļ gada laikā mēs bijām nomainījuši jau kādus 3 dzīvokļus). Vīrs sāka rēķināt, ka izdevīgāk ir paņemt māju uz kredīta un maksāt nevis ikmēneša īri, bet ikmēneša maksājumu bankai. Man gan sākumā bija bail, jo likās, ka esam pārāk jauni un stulbi, lai ķertos klāt tik nopietnām materiālām saistībām, bet vīrs pārliecināja, ka jāmet bailes pie malas. Turklāt mūs vienoja dzelžaina pārliecība, ka bērniem jāaug laukos nevis Rīgā.
Pēc pāris mēnešiem nokārtojām tā saucamo „ mūža kredītu” un nopirkām mazu dzeltenu mājiņu lauku ciematiņā 50 km attālumā no Rīgas. Mājiņa bija skaista, bet diemžēl izrādījās butaforija. Pirmo stāvu ziemā piekurināt nebija iespējams. Pa nakti virtuves izlietnes krānam pieauga lāstekas, otrā stāva kājlīstes apledoja, bet punktu uz i uzlika aizsalušās kanalizācijas trubas. Turklāt tas nebija viss. Ciematiņa iedzīvotāji uz mums skatījās kā uz tādiem brīnumiem. Domājām, ka tas jau laikam piederās pie lauku dzīves, jo skaidrs, ka vietējiem jaunpienācēji izraisa interesi, bet tad sākās visādi „joki”. Reiz, kad biju izgājusi pastaigāties ar mazo puiku, pie mums pienāca kāda nepatīkama dzērājsieviete un prasīja vai mēs labi pa naktīm guļot un, ka mums gan droši vien esot stipri nervi... Nesapratu, ko tā vecene murgo, bet tad kaimiņiene man pastāstīja, ka mājā, kuru nopirkām, pirms tam paaudžu paaudzēs dzīvojuši bomži un dzērāji un ka tur pirms vairākiem gadiem notikusi slepkavība... Cilvēks, no kura māju nopirkām, bija tāds kā vietējais spekulants, kurš no bomžiem atpirka par lētu naudu mājas un dzīvokļus, uzfrišināja ar kosmētisko remontu un „sita gaisā” par tā brīža smukajām cenām...
Kādā rītā, biju aizmirsusi aizslēgt ārdurvis un, nākot lejā no otrā stāva, pārbijos... kāpņu galā stāv pretīgā bomžu vecene ar pudeli! - Nākot sadzert, gribot iepazīties... Izdzinu viņu ārā un taicu, lai vairs nerādās. Tās pašas dienas vēlā vakarā viņa atgriezās ar diviem vīriešiem. (Vīrs bija naktsmaiņā. Mājās bijām tikai mēs ar maziņo) Durvis es, protams, biju aizslēgusi, bet, kad veči sāka riktīgi klapēties un bļaut, lai laižot iekšā, sajūta bija drausmīga. Viņi, paldies dievam, aizvācās, bet kopš tās dienas vienmēr kāpjot lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu izjutu bailes. Uzbūvējām žogu, bet tas nevarēja atrisināt visas mūsu problēmas. Ikmēneša maksājums bankā visu laiku pieauga, nāca rudens un bija kaut kas jādomā ar mājas siltināšanu, sākām saprast, ka mums to visu vienkārši nepavilkt...
Tajā mājā nodzīvojām apaļu gadu un tad izlēmām, ka jāpārdod. Mēs paspējām pēdējā brīdī pirms nekustamo īpašumu uzpūsto cenu burbulis plīsa – pārdevām daudz dārgāk nekā nopirkām, atdevām kredītu un palikām ar smuku naudiņu kabatā. Mēs bijām sapratuši, ka gribam dzīvot laukos nevis ciematā, prom no visiem, un ka gribam celt paši SAVU māju nevis pirkt vēl vienu kaķi maisā.
Noīrējām dzīvokli tuvējā mazpilsētiņā un sākām meklēt skaistu zemesgabaliņu. Sēdāmies mašīnā un braucām pa apkārtnes skaistākajām vietām un jautājām cilvēkiem, vai kāds kaut kur kaut ko nepārdod. Nebija ilgi jāmeklē... Tā kā nāku no Vidzemes, kur ir skaisti kalni un lejas, mežu ielociņi un senu koku alejas, gribēju kaut ko tādu. Un atradu. Nopirkām vienu gabaliņu, vienu hektāriņu ziedošas pieneņu pļavas. Vieta atbilda visiem mūsu kritērijiem – tur ir skaisti un tur neviens pirms mums nav dzīvojis, kaimiņi ir redzamā attālumā, bet pietiekami tālu, lai varam baudīt savu savrupo dzīvesveidu, tie tiešām ir lauki, bet tajā pašā laikā pavisam netālu no ciemata centra, kur ir arī kāds veikaliņš un satiksme, nav tālu arī līdz mazpilsētai, kurā ir viss cits nepieciešamais – lielveikali, skolas, ārsti u.t.t. Arī Rīga ir gana sasniedzama. Vienvārd sakot , ko gribējām, to dabūjām. Maksāja dārgi - tieši tik cik mums bija. Komunikāciju ierīkošanai un pašas mājas būvēšanai nekas nepalika.
Paņēmām kredītu un pirmām kārtām ievilkām elektrību. Tad rakām aku. Oi, visādi gāja... Nokārtojām visas atļaujas, sasrūpējām mājas projektu... Tas viss prasīja naudu, naudu... daudz naudas, bet līdz mājai taču vēl tik tālu! Man reizēm nolaidās rokas, bet vīrs spītīgi ticēja savam sapnim. Un man gribējā ticēt viņam līdzi.
Sākās krīze. Overdrafti, mašīnas kredīts, elektrības kredīts, dzīvokļa īre u.t.t. Mēs dzīvojām uz plikiem kartupeļiem, bet tik un tā pavasarī nolēmām liet pamatus. Vīrs lēja pats ar savām rokām. Strādāja melnu muti un rudenī pamati bija gatavi. Naudas nebija, algas samazināja un man nopietni draudēja atlaišana... Varētu teikt – nenormālie, tā arī jums vajaga! Ko lējāt savus pamatus, paši caurām zeķēm un plikām pakaļām... Ar galvu tak jādomā!” Bet mums šis solītis tuvāk lolotajam sapnim morāli nozīmēja ļoti daudz un tieši tajā krīzes laikā tas bija tas, kas vajadzīgs.
Rudenī dabujām pāriet uz lētāku īres dzīvokli, bet sapratām, ka ar to būs par maz. Ūdens turpināja smelties mutē... Un mēs nolēmām riskēt un braukt uz ārzemēm – uz Angliju. Anglijā nodzīvojām apaļu gadu. Arī tur dzīvojām taupīgi, jo gribējās maksimāli ātri atlikt kredītus un atkal atgriezties Latvijā. Pa lielam tas arī izdevās.
Drīz vien sakārtojām atkal savu dzīvi Latvijā, sadabūjām normālus darbus, noīrējām dzīvokli un sākām krāt naudu mājas sienām – blokiem... Visu pagajušo vasaru vīrs mūrējās un rudenī mēs jau svinējām Spāru svētkus.
Te nu mēs tagad esam – atkal jau diezgan ielīduši visādos parādiņos, bet nu jumtu šovasar uzliksim. Un man jau liekas, ka tas ir daudz! Līdz dzīvošanai savā mājā vēl tālu, taču mani tas neuztrauc. Galu galā ne man, ne vīram nav vēl pat trīsdesmit un bērni arī vēl mazi (vienam 6 gadiņi, bet otram tikai trīs mēnesīši). Un kas lēnu nāk tas labi nāk. Reizām jau piegrižas naudas trūkums un, kā mana mamma saka, mēs norokam savus labākos jaunības gadus, bet man tomēr liekas, ka tas viss krāso mūsu dzīvi un es nevaru iedomāties mūsu attiecības bez šī kopīgā sapņa. Kopā ir izēsts tik daudz pudu sāls! Paiet kašči, paiet mazās un ne tik mazās ģimenes krīzes un paliek sajūta, ka tas viss mūs ar vīru ir tikai samūrējis vēl pamatīgāk kopā.
Vīrs aizbrauca gulēt pa nakti tur – sargāt, lai nenozog. Dzirdēts, ka metāllūžņu vācēji fiksi vien tādus nokopjot. Liekas jau ka, kas tad mums te, laukos, tā nāks un zags, bet neko jau nevar zināt. Varbūt paši piegādātāji nopludina attiecīgas ziņas interesentiem... Mazums, kas dzirdēts?
Tiešām nespēju vien noticēt, ka mums jau būs jumts!!!
Mūsu mājas būvēšanas stāsts ir ar vairāku gadu vēsturi un vispār tā ir neatņemama mūsu kopdzīves sastāvdaļa.
Kad pirms kādiem 8 gadiem ar vīru iepazināmies, jau pirmajā vakarā viņš stāstīja par sapni, ka viņam kādreiz piederēs maza mājiņa un pašam savs dārziņš... Tas laikam bija viens no iemesliem, kāpēc man uzreiz bija skaidrs, ka gribu viņu precēt! Viņš bija tik jauns, tik skaists, tik mīlīgi naivs un plikāks par baznīcas žurku, turklāt neglābjams s a p ņ o t ā j s, tāds pats kā mans tētis.
Drīz vien viņš mani bildināja, tūliņ pieteicās pirmais puika... Pelnījām diezgan labi, nāca kā nekā „treknie gadi” un mums sāka piegriezties mētāšanās pa Rīgas īrējamajiem dzīvokļiem (dažādu iemeslu dēļ gada laikā mēs bijām nomainījuši jau kādus 3 dzīvokļus). Vīrs sāka rēķināt, ka izdevīgāk ir paņemt māju uz kredīta un maksāt nevis ikmēneša īri, bet ikmēneša maksājumu bankai. Man gan sākumā bija bail, jo likās, ka esam pārāk jauni un stulbi, lai ķertos klāt tik nopietnām materiālām saistībām, bet vīrs pārliecināja, ka jāmet bailes pie malas. Turklāt mūs vienoja dzelžaina pārliecība, ka bērniem jāaug laukos nevis Rīgā.
Pēc pāris mēnešiem nokārtojām tā saucamo „ mūža kredītu” un nopirkām mazu dzeltenu mājiņu lauku ciematiņā 50 km attālumā no Rīgas. Mājiņa bija skaista, bet diemžēl izrādījās butaforija. Pirmo stāvu ziemā piekurināt nebija iespējams. Pa nakti virtuves izlietnes krānam pieauga lāstekas, otrā stāva kājlīstes apledoja, bet punktu uz i uzlika aizsalušās kanalizācijas trubas. Turklāt tas nebija viss. Ciematiņa iedzīvotāji uz mums skatījās kā uz tādiem brīnumiem. Domājām, ka tas jau laikam piederās pie lauku dzīves, jo skaidrs, ka vietējiem jaunpienācēji izraisa interesi, bet tad sākās visādi „joki”. Reiz, kad biju izgājusi pastaigāties ar mazo puiku, pie mums pienāca kāda nepatīkama dzērājsieviete un prasīja vai mēs labi pa naktīm guļot un, ka mums gan droši vien esot stipri nervi... Nesapratu, ko tā vecene murgo, bet tad kaimiņiene man pastāstīja, ka mājā, kuru nopirkām, pirms tam paaudžu paaudzēs dzīvojuši bomži un dzērāji un ka tur pirms vairākiem gadiem notikusi slepkavība... Cilvēks, no kura māju nopirkām, bija tāds kā vietējais spekulants, kurš no bomžiem atpirka par lētu naudu mājas un dzīvokļus, uzfrišināja ar kosmētisko remontu un „sita gaisā” par tā brīža smukajām cenām...
Kādā rītā, biju aizmirsusi aizslēgt ārdurvis un, nākot lejā no otrā stāva, pārbijos... kāpņu galā stāv pretīgā bomžu vecene ar pudeli! - Nākot sadzert, gribot iepazīties... Izdzinu viņu ārā un taicu, lai vairs nerādās. Tās pašas dienas vēlā vakarā viņa atgriezās ar diviem vīriešiem. (Vīrs bija naktsmaiņā. Mājās bijām tikai mēs ar maziņo) Durvis es, protams, biju aizslēgusi, bet, kad veči sāka riktīgi klapēties un bļaut, lai laižot iekšā, sajūta bija drausmīga. Viņi, paldies dievam, aizvācās, bet kopš tās dienas vienmēr kāpjot lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu izjutu bailes. Uzbūvējām žogu, bet tas nevarēja atrisināt visas mūsu problēmas. Ikmēneša maksājums bankā visu laiku pieauga, nāca rudens un bija kaut kas jādomā ar mājas siltināšanu, sākām saprast, ka mums to visu vienkārši nepavilkt...
Tajā mājā nodzīvojām apaļu gadu un tad izlēmām, ka jāpārdod. Mēs paspējām pēdējā brīdī pirms nekustamo īpašumu uzpūsto cenu burbulis plīsa – pārdevām daudz dārgāk nekā nopirkām, atdevām kredītu un palikām ar smuku naudiņu kabatā. Mēs bijām sapratuši, ka gribam dzīvot laukos nevis ciematā, prom no visiem, un ka gribam celt paši SAVU māju nevis pirkt vēl vienu kaķi maisā.
Noīrējām dzīvokli tuvējā mazpilsētiņā un sākām meklēt skaistu zemesgabaliņu. Sēdāmies mašīnā un braucām pa apkārtnes skaistākajām vietām un jautājām cilvēkiem, vai kāds kaut kur kaut ko nepārdod. Nebija ilgi jāmeklē... Tā kā nāku no Vidzemes, kur ir skaisti kalni un lejas, mežu ielociņi un senu koku alejas, gribēju kaut ko tādu. Un atradu. Nopirkām vienu gabaliņu, vienu hektāriņu ziedošas pieneņu pļavas. Vieta atbilda visiem mūsu kritērijiem – tur ir skaisti un tur neviens pirms mums nav dzīvojis, kaimiņi ir redzamā attālumā, bet pietiekami tālu, lai varam baudīt savu savrupo dzīvesveidu, tie tiešām ir lauki, bet tajā pašā laikā pavisam netālu no ciemata centra, kur ir arī kāds veikaliņš un satiksme, nav tālu arī līdz mazpilsētai, kurā ir viss cits nepieciešamais – lielveikali, skolas, ārsti u.t.t. Arī Rīga ir gana sasniedzama. Vienvārd sakot , ko gribējām, to dabūjām. Maksāja dārgi - tieši tik cik mums bija. Komunikāciju ierīkošanai un pašas mājas būvēšanai nekas nepalika.
Paņēmām kredītu un pirmām kārtām ievilkām elektrību. Tad rakām aku. Oi, visādi gāja... Nokārtojām visas atļaujas, sasrūpējām mājas projektu... Tas viss prasīja naudu, naudu... daudz naudas, bet līdz mājai taču vēl tik tālu! Man reizēm nolaidās rokas, bet vīrs spītīgi ticēja savam sapnim. Un man gribējā ticēt viņam līdzi.
Sākās krīze. Overdrafti, mašīnas kredīts, elektrības kredīts, dzīvokļa īre u.t.t. Mēs dzīvojām uz plikiem kartupeļiem, bet tik un tā pavasarī nolēmām liet pamatus. Vīrs lēja pats ar savām rokām. Strādāja melnu muti un rudenī pamati bija gatavi. Naudas nebija, algas samazināja un man nopietni draudēja atlaišana... Varētu teikt – nenormālie, tā arī jums vajaga! Ko lējāt savus pamatus, paši caurām zeķēm un plikām pakaļām... Ar galvu tak jādomā!” Bet mums šis solītis tuvāk lolotajam sapnim morāli nozīmēja ļoti daudz un tieši tajā krīzes laikā tas bija tas, kas vajadzīgs.
Rudenī dabujām pāriet uz lētāku īres dzīvokli, bet sapratām, ka ar to būs par maz. Ūdens turpināja smelties mutē... Un mēs nolēmām riskēt un braukt uz ārzemēm – uz Angliju. Anglijā nodzīvojām apaļu gadu. Arī tur dzīvojām taupīgi, jo gribējās maksimāli ātri atlikt kredītus un atkal atgriezties Latvijā. Pa lielam tas arī izdevās.
Drīz vien sakārtojām atkal savu dzīvi Latvijā, sadabūjām normālus darbus, noīrējām dzīvokli un sākām krāt naudu mājas sienām – blokiem... Visu pagajušo vasaru vīrs mūrējās un rudenī mēs jau svinējām Spāru svētkus.
Te nu mēs tagad esam – atkal jau diezgan ielīduši visādos parādiņos, bet nu jumtu šovasar uzliksim. Un man jau liekas, ka tas ir daudz! Līdz dzīvošanai savā mājā vēl tālu, taču mani tas neuztrauc. Galu galā ne man, ne vīram nav vēl pat trīsdesmit un bērni arī vēl mazi (vienam 6 gadiņi, bet otram tikai trīs mēnesīši). Un kas lēnu nāk tas labi nāk. Reizām jau piegrižas naudas trūkums un, kā mana mamma saka, mēs norokam savus labākos jaunības gadus, bet man tomēr liekas, ka tas viss krāso mūsu dzīvi un es nevaru iedomāties mūsu attiecības bez šī kopīgā sapņa. Kopā ir izēsts tik daudz pudu sāls! Paiet kašči, paiet mazās un ne tik mazās ģimenes krīzes un paliek sajūta, ka tas viss mūs ar vīru ir tikai samūrējis vēl pamatīgāk kopā.
ir doma