nekas jauns

Dīvaini, ka joprojām pārdzīvo par verlibru. Tas gan laikam uzjundī atkal to sarunu par tiekšanos uz rietumiem. Tā ir diezgan garlaicīga saruna. Lai vai kā, viena lieta, ko es nekad neesmu pieņemt, ir tas, ka amerikāņi raksta tik bezgalīgi garus dzejoļus.

Gribu runāt, bet nav ko teikt

beigu beigās vakars ar zivi, ķiploku šņabi un platēm. un man tviterī piesekoja Nastavševs.

i have no idea what you are talking about
your mouth moves only with someone's hand up your ass

Jorks, mīļais Jorks

Šodien kaut kā derētu kāds šņabis

varētu jau protams aiziet un sastudēt kaut kādu kultūras akadēmiju, bet nafig? reizē šarmē un biedē tā tikai-videnes birka. tā studēšana jau neko neatrisinās. jātiek pašam galā.

ak cik labi
ka tu klabi
drīz mēs abi
grabēsim

ceļa stabi
nedzer šnabi
bet mēs dzersim
dziedāsim

un kad saule
kāps no gultas
abi grāvi
sildīsim

/M.Melgalvs/

aizbraucām no rīta spontāni uz Siguldu, nostaigājām ilgi gar Vējupīti, cauri brikšņiem, pa aizvērtām takām. pilnīga hobitu zeme, spīd saule sūnās, strauti, neviena cilvēka un benčika, viss smaržo. aizgājām līdz Pēteralai un tad kaut kā pa kalnu leju atpakaļ. pēc tam saēdāmies un braucām mājās. sēdēju pie stūres, ar kruto matīsa bembi, novakara saulē, ar Grizzly Bear fonā. šādām jābūt dienām un dzīvei vispār.

gaidu vai būs karš vai nebūs. iesnas pārgāja, parādījās klepus. ļoti lēnām un nesteidzīgi lasu Underground, par sarīna teroraktu Tokijas metro, 1995. visam kaut kā cauri, uz robežas.

“There am I. I cannot leave. I have nothing to complain about. I do not suffer excessively, for I do not suffer consistently, it does not pile up, at least I do not feel it for the time being, and the degree of my suffering is far less than the suffering that is perhaps my due.”
— Franz Kafka, from Diaries

Pītera Broderika koncerts deva iespēju aizmirst visu, kas notiek. Un iedeva sajūtu, ka mūzika var izglābt pasauli, lai ko tas arī nozīmētu.
Iepriekšējais Rīgas koncerts - pirms 4 gadiem, bija līdzīgs. Emocionāli. Muzikāli pilnīgi atšķirīgs. Un tik jauki, ka pēc koncerta viņš pats sēž un pārdod ierakstus. Tāpat kā toreiz. Tagad klausos svaigi pirkto Home plati. Mīļi un silti.

ja galvu pārkarsē ar abstraktiem konceptiem, tad ir ļoti grūti veikt ieprogrammēto dzīvi. joprojām neesmu sapratis, vai šāds modelis ir labs vai slikts

it kā pa jokam, ja, bet reāli sāku raizēties par to, vai tik netuvojās karš un tamlīdzīgi. man liekas, piem, rīt centrā varētu iet vaļā baigās ziepes.

visādi citādi - aizvakar tik ļoti sadzērāmies, ka tagad esmu slims joprojām. bet - vakar un šodien guļu gultā halātā, lasu kindlā murakami visu pēc kārtas atkal un klausos plates, strebju ingveru, visus var atšūt - baigi labi patiesībā.

mīļais sīrup, man ir radoša depresija jau vairāk kā gadu. jūtos nekam nederīgs un tiecos pēc kāda, kas mani apžēlos. bet, ja kāds to arī dara - gribu kliegt, ka nevajag, ka pats tikšu galā.
mīļais sīrup, kur ir izeja?

Nekad neveido acu kontaktu, nekad nerunā skaļāk kā nepieciešams

Kafka un pavasaris. ne tā, ka lasītu Kafku, bet viss tas nāk atpakaļ, saulīte izgaismo visādas draņķības. nesaprotu to, kā cilvēki var slīgt tik bezgalīgi glumā komformismā.

šis ir jaunais žurnāls, agrāk biju gan jackalope, gan billy_elliot, gan vēl visādi. izrādās, jackalope vilkās jau no 2010tā gada. būtu interesanti saprast, cik ilgi es šeit esmu, bet nevar, jo visus iepriekšējos profilus neglabājis dzēsu ārā. pirmo reizi piereģistrējos, laikam, ap 2008~~ gadu (2007?)