Tapēc, ka kādam dēļ tā noteikti būs jācieš...

Mn gan liekas, ka tādās reizēs cieš abi.. Ja cieš tikai viens no abiem, tad tā nav īsta (abpusēja) mīlestība.

+

Protams ka cieš abi, bet kādēļ tad to vispār vajag teikt, lai viens otru sāpinātu?! Doh...

tā nav sāpināšana, tieši otrādi, tas ir lidojums

Lidojums ir uz vienu īstu mirkli, līdz otrs pasaka, bet mēs nevaram būt kopā... un kaut arī viņam tas sāp tikpat ļoti, viņš to saka, un šajā vietā cieš abi...

Lidojums būtu arī tā pat, ja neteiktu, jo mīlestība nemāk slēpties, to redz... un neko nesakot varētu lidot ilgi... un neviens nebūtu sāpināts...

Hmmm, nezinu gan.
Tev liekas, ka Tevi tas otrs mīl, lai gan viņš Tev neko nav teicis vārdiem. Jūs neesat kopā, bet Tu visu mūžu domā, ka Tevi mīl. Beigās atklājas, ka tas otrs nemaz Tevi nav mīlējis, Tev tikai tā licies. Tev nebūs sevis žēl?

Nop!!! Man sevis žēl?!! Hmmm... es nekad neesmu sevi žēlojusi, nekad!!! Un uzskatu, ka arī nekad to nedarīšu...
Tas tomēr ir mans uzskats, unj ja es tā domāju, nekas nespēst to izmainīt...

Tu laikam sevi nemīli?

Jap!!

Man pietiek ar to, ka es mīlu citus!!!

Bet, lai varētu mīlēt citus, vispirms ir jāmīl pašam sevi!!!!

Nop!!! lai varētu mīlēt citus, ir tikai jāmāk samierināties ar sevi!!! Par to esmu pārliecināta, jo jau visu mūžu mīlu citus, dažbrīd pat aizmirstot, ka es tāda eksistēju... ;)