šodiena bij tik pat ļauna, kā vakardiena, kad gribējās vai nu vnk aiziet pakārties, vai kādu nosist... Bet nav jau ko, atliek tikai sevi... nosisties... paskriet zem mašīnas... kaut ko vismaz nedaudz... Nolekt no divpadsmitstāvenes...



Vienīgais, kas kaut nedaudz, kaut uz brīdi lika pasmaidīt bij skaistie sniega pārslu pieskārieni, kas krita pār manu seju un augumu... un kā neliela maza cerība atplauka sirdī... Tik patīkami iet pa Rīgas tumšo ielu izjust sniega pārslu veldzi... un kaut reizi pasmaidīt par mirkli, kas tobrīd bija...