šausmu filma tā gluži nebija, bet "slimā" filma gan, turklāt ar uzteicamu aktierspēli, operatora darbu, mūziku un mazliet gaumīgām asinīm, vienvārdsakot, ievelkoša noskaņa 

vispār nikola kidmena bija tik pat lieliska, kā manā mīļākajā viņas lomā citi

jākrāj spēki vakara koncertam

laikam tikai viena.

gada nogale šķiet spēkpilna. esība ir skaista, ļaudis labi. 

un mana filmu filma tagad ir Mēnesslēkta karaļvalsts

(nosaukums manis pašas tulkots, nepretendēju uz oficiālo (ja tāds ir) nosaukumu, latviski.

un man ir draudzene I., es viņai iegribu dot daļu mana spēka pilnās esības, viņa varētu kalnus gāzt (sakaut), tas būtu skaisti un nejautājami. nu tā, ka tev objektīvi nekād argumentu nav, bet tu zini - tu esi stiprs, tu esi neievainojams un nevainojams.

un galvenais, ka sajūta nemainās jau pusotru mēnesi

(zinot to, ka esmu cilvēks, kuru iespaido laika apstākļi, ieilgušais pustumšais, drēgnais, slinki līstošais laiks, varētu būt daļēji vainīgs). 

nevaru vakaros laikā aizmigt, ja aizmiegu ar grāmatu uz deguna - aleluja, ja piefiksēju, ka jāizslēdz gaisma, tad miegs pušu. 

vakarnakt tādejādi pa tumsu, pusnomiedzī domāju par cilvēkiem un sociumu, kurā atrodos, ar kuriem vibrēju. vairāki secinājumi, uz lapas pat piemesta tēze "objektīvs ļaunums", bet par to vēlāk.

 1 - izvēloties dzīvesdraugu, tieši viena soļa attālumā ir visi viņa draugi, kas, labākajā gadījumā, kļūst arī par taviem (vismaz daži) JĒĒĒSSSS laime, biežāk gan neceri, paļaujies, ka būsiet pieklājīgi viens pret otru, dažreiz parīvēsieties, un klusībā vienmēr atceries, ka sūdu gadījumā, sūds būsi tik un tā - tu pats. hā hā hā. 

tiesa, dažreiz paveicas, un vismaz viens no viņiem kļūst tev par sirdsdraugu, ar kuru esat uz viena viļņa, esat pietiekami emocionāli inteliģenti, un vispār, štimm joki, balles un nopietnās sarunas, uzticams.

jāpievērš uzmanība, vai jauno draugu aprindās nav pieņemts drāzt draugus, t.i. mans personiski izdomātais izteiciens, kas precīzi raksturo draugu kopas, kurās viens ar otru veido pāru attiecības un/vai nodarbojas ar seksu krustu šķērsu, mainās pāriem ilgtermiņā, tomēr visi ir laimīgi un joprojām draugi. tādai draugu kopai nevar uzticēties, manuprāt, viņu vibrācijas nav spēcīgas un augstas kvalitātes, bet gan kaut kur sēž un virmo mazais wrong.

2 - tagad par objektīvo ļaunumu. 

vai nav tā, ka visi reliģiskie izgudrojumi, vai tie būtu elkdievības, dabas dievības, vai jau nu klasiskās reliģijas, attiecībā uz ļaunuma sakni, allaž vērš uzmanību uz kādu objektīvu ļaunuma avotu:  jodu ziniet, čortu, velnu, sātanu, šivu, tanatu, anubisu, nu vienalga, 

lai tikai cilvēks neatzītos, pirmkārt, pats sev, ka ļaunums ir subjektīvs, ļaunums ir katrā pašā cilvēkā, ļaunums ir, bija un būs personisks, subjektīvs un cinisks. nekā brīnumaina. jāstrādā ar sevi, nevis jānoveļ vaina uz nejauko sātanu.

3- aizmigu

4 - esmu pazaudējusi to vieglumu un spēku, kas man ir raksturīgs komunikācijā ar saviem tuvajiem ļaužiem. esmu iekritusi kaut kādos sīkmanīgos kašķos pati ar sevi, man šobrīd ir grūti piedot kādam, jo man ir parādījusies kaut kāda lepnība, aiz kā - nezinu, man uzrodas visādas pretenzijas, sirreālas, goda vārds. es pie tā strādāju. arī goda vārds. vispār gribās bimbāt. pak pak.

patīkamās tirpas ātri kļūst par nepatīkamu šķebināšanos, jo no oriģinālās Silent Hill nav pāri palicis nekas, 

nekas no tumšās, drūmās atmosfēras, elegantiem specefektiem un galu galā - šausmīguma. 

pat galvenā aktrise mani uzkaitināja, kaut kāds (vienas no manām mīļākajām aktrisēm)  Mišelas Viljamsas pakaļdarinājums.

pē, un viss šitas nešausmīgais sūds ietūcīts 3D formātā. pē, fuj. 

kas krāsaini rosināja mani kā eksistenciālu nihilistu sliekties uz to, ka dzīve var būt arī cinisma pilns rožu dārzs, 

un tās rozes ir purpurrozā, pilnīgi zeltainas, leknas un tumīgas, kā iespaidā arī nolūrēju visu internātā pieejamo filmu un serijālu klāstu par slaveno Romas katoļu baznīcas pāvestu Bordžias (Bordžu?) un viņa dzimtu. 

pārliecinājos, ka Romas katoļu baznīcas annāles salīdzinājumā ar vidusmēra kristieša izpratni par netiklu dzīvi ir tikai bērna šļupsti. 

b) tad rudens izklaides (šoreiz arī izziņu) literatūras hīts man ir Aleksandra Grīna redakcijā 1932.gadā izdotā "Kultūras un tikumu vēsture". Liels Paldies Muklāja Visvaldim, kas aizdevis šo grāmatu. sajūsminos un vēlreiz sajūsminos par pareizticīgo kristiešu "tumsonīgo" dabu, ne pat ne sen, tepat, Annas Kareņinas laikā, ar prieku lasu par paslieksnē dzīvojošo mājas garu domovoj, par upēs dzīvojošam nārām un kikimor, mežos- mežaiņi un mežaines, viskādu jodu - bjesy, čerķi, nečistyje. 

mazs citāts priekam: "Par spīti daudzinātai agrākās Krievijas zemnieku dievbijībai, seksuālā morāle šais zemnieku masās neatradās uz sevišķi augstas pakāpes. To apstiprina nevien nupat pieminētie snohači, - tā krievu zemnieki mēdz dēvēt tēvus, kas uztur intīmus sakarus ar vedeklām, bet arī daudz kas cits. Jauniešu dzimumsakari pirms laulībām ir parasta lieta, un šo sakaru sekas neuzskata par kaut ko sevišķu, kas varētu kaitēt par māti kļuvušas meitenes izredzēm tikt pie vīra. 

Valdot tik brīvai dzimumu morālei, ir precēto, ir jauniešu starpā, nav ko brīnēties arī par ārkārtīgi plašu venerisko slimību, sevišķi sifilisa izplatīšanos. Slimību, un sevišķi sifilisa izplatīšanos netieši veicināja arī pareizticīgo kults, - svētbilžu biežā skūpstīšana (skūpstīja juku jukām, kā veselie tā slimie, hristosovaņije (skūpstīšana Lieldienās) u.t.t. 

Vispār, skūpstīšanās pie krievu zemniekiem tik pat iecienīta lieta, kā mātes gānīšanās vārdi un obligatoriskā piedzeršanās visās svināmās dienās, un ka ir nauda, tad arī darbdienās. Dzeršanai parasti seko kaušanās, pie kam izplatītākais cīņas ierocis ir sētas miets. 

Veselu ciemu (piem. Simbirskas gub.) iedzīvotāji staigāja nopuvušiem deguniem, kur sifiliftiķu skaits bija ārkārtīgi liels."

nav nekā jauna šai pasaulē. arlabunakti, bērni.

bet uzgavilējiet, ne jau vien bērnu temperatūras medikamentiem tagad pievieno mūsu brāli aspartāmu, 

nu jau arī jaunās paaudzes antibiotikām arī, kurām, kā rakstīts tablešu ārējā izskata aprakstā <Dzeltenīgi brūnas, raibas tabletes ar tropisko augļu aromātu un garšu>. 

nu vai nav burvīgi. tas nekas, ka blaknēs ir viss iespējamais (un neiespējamais, to pataupīšu izskaņai) kā galvassāpes, reiboņi, slikta dūša, caureja etc, kā jau parasti antibiotikām, tad vēl piešaujam aspartāmu, lai toč tā kreptīgāk paindētu organismu.

izskaņa: <Ja Jums rodas kāds no šiem simptomiem, nekavējoties sazinieties ar ārstu. *Melna mēle, kas izskatās, kā mataina.>

Man uzreizēm kaut kāds japāņu Apļa oriģināls gar acīm nozib. Arlabunakti.