| Pēc aptaujām - viens no iekārojamākajiem darba devējiem |
[Feb. 28th, 2024|08:37 pm] |
Pēc 4 mēnešiem būs pagājuši 4 gadi, kopš esmu esošajā - pirmajā “nopietnajā” amatā, un 7 gadi kopš strādāju vienā uzņēmumā. Tas liekas absolūti crazy. Pa šo laiku ir lūzis ārkārtīgs lērums ilūziju, un šķiet, ka sāk skaidroties patiesāks attēls. Galvenokārt, man ir ļoti mainījies skatījums uz personām, kas ieņem augstākus amatus. Godīgi sakot, pat nedaudz sažņaudzas rīkle un mazliet uzsitas asins domājot, ka galvenais dzinulis pieteikties savai pozīcijai bija finanisāls izmisums tūliņ, tūliņ mantojama kredīta dēļ, ko citādi apturētu mazvērtības sajūta.
No konsultanta kurpēm raugoties, jebkurš augstāka līmeņa speciālists šķlta kā kas nesasniedzams - persona noteikti ir vairāk pieredzējusi, ar daudz vairāk spējām, ir “gudrāka”, lai ko tas arī nozīmētu. Šobrīd mani novērojumi rāda - apkārte ir pilna ar labākajā gadījumā vienaldzību, sliktākā - nekompetenci un uz plikiem principiem balstītu spriedelēšanu. Nezinu, kā ir citur, taču ļoti bieži redzu pieeju darīt lietas ķekša pēc, lai, acīmredzot, būtu ko parādīt savam vadītājam, absolūti nedomājot par gala lietotāju un uzdevumā iesaistītajiem. Bieži vien šis kopums maskējas aiz šķietami harizmātiskiem, taču savā būtībā tukšiem tekstiem vai neproporcionāli augstu pašapziņu, masā izpelnoties pat cieņu vai atzinību. Citkārt šie trūkumi gluži vienkārši ieplūst pārējo masā, kas peld tādā pašā straumē.
Skurināties vien gribas atceroties, ka neesmu daudz kam pieteikusies, jo šādu ilūziju priekšā neesmu jutusies cienīga kaut kam. Man vēl ir daudz priekšā, lai pati varētu būt patiešām laimīga ar to, kas esmu izveidojusies, joprojām ir lietas, kuras vēlos attīstīt un kuras vajag attīstīt, taču redzot, ar kādu paceltu asti uz paplātes tiek pasniegts liesmojošs suņa sūds, nav pamata sevi pakļaut tik iznīcinošai apšaubīšanai.
Visi tādi nav. Ir kolēģi, kuru rūpīgā, saprātīgā pieeja un spēja cilvēcīgi sazināties atplaucē manī prieku un iedod kādu krāsas līdzdzvaru kopainā. Līdz nākamajam brīdim, kad uzkrīt vilšanās bumba. Vismaz tik daudz esmu sapratusi, ka šeit tiešām nevar neko mainīt, un besīties pat ir pamatoti, bet nogurdinoši arīdzan, ņemot vērā, ka šis stāsts ir tik vecs, kā pati pasaule. Vēl būs vajadzīgs laiks, lai patiesi sadzīvotu ar šo neapmierinātības sajūtu, jo gan jau kādā brīdī to spēšu. Tikai cik daudz? |
|
|