| |
[Mar. 18th, 2017|01:31 pm] |
Man iet labi.
Pirms pāris nedēļām stāvēju pie policijas iecirkņa, gaidīju. Telefons laikam bija izlādējies, ja skatiens nebija piekalts tā ekrānam. Diena nebija sevišķi izcila, bet nekas baigi slikts arī nebija. Un tad garām iet viena normāla māmužiņa ar savu suni - superneglītu mopsi. Visneglītāko, kādu jebkad esmu redzējusi. Galvā jau formulēju, "užas, kur var būt tik neg-"
un tad tas suns "pasmaidīja" - viņa purniņš sakrunkojās vēl piecsimt kārtās, vēl (ja tas vispār ir iespējams) neglītākā grimasē, bet tas bija TIK superapbrīnojami mīļi! Un viņš iet garām man, veltot man savu labvēlīgo purniņa izteiksmi ar izbāzto mēlīti, tenterē ar savām strupajām kājām. Nevarēju neatsmaidīt pretī, lai gan viņš savu galvu jau bija aizgriezis.
Var jau būt, ka tā bija suņa agresijas izpausme, jo nezinkāpēc suņi mani īpaši nemīl.
Bet interpretēt kā "mīļi" taču drīkst. |
|
|