| |
[Nov. 27th, 2016|01:05 pm] |
Manai vecmāmiņa vienmēr pašziedojas kaut kādā mērā. Viņa ir pārdevusi savu četristabu dzīvokli Krievijā, lai dzīvotu vienistabas dzīvoklī Latvijā, kur ateja ir kāpņu telpā, ārdurvis bez slēdzenes un mazi spaisika kurītāji - bez bremzēm. Nekad sev nepērk jaunas drēbes, visu laiku lūdzas, brauc uz Zvejniekciemu karot ar kurmjiem, vāra jocīgus ievārījumus, kurus neviens īsti negrib. Un neviens, protams, to viņai neliek.
Ir daudzi aspekti, kurus es no viņas personības nesaprotu un arī nesapratīšu, ir daudzas lietas, kuras, manuprāt, ir bez jēgas, bet es šodien mazliet apcerēju viņu un Zvejniekciemu.
Zvejniekciemā ir ļoti smilšaina zeme, par cik pleķītis atrodas tuvu jūrai, un tur vienmēr slapstās garām krāšņu zagļi. Nezāles vienmēr aug griezdamās, kamēr zāles nogriežas pašas. Un tā ir ar to tomātu stādīšanu. Sapirka 120 tomātu stādus, visi nosala. Sastādīja kartupeļus, bet es svaigi no veikala atnākusi ar to maisiņu. Jebkas, kas tiek iesēts, nonīkst. Un, ja kas izaug, saknes apgrauž zemes vēži, stādiņus traumē kurmju kolonijas. Viņa gan cīnās ar tiem vēžiem, stādot augus pārgrieztās plastmasas pudelēs, lai vēži netiek pie saknēm, un kaut kas jau beigās izaug. Pūles, ko babiņa ieliek tajos kartupeļos vai sīpolos, ir neproporcionālas tam, ko viņa saņem pretī. Un viss tikai, lai mazbērniņiem būtu, ko paēst. Bet viņa neapstājas, kad viņai saka, lai nepūlas. Jo viņa grib panākt to labāko no tās nelaimīgās zemītes, kas mums pieder.
Vēl mana draudzene visu laiku cenšas kopt savu attiecību dārziņu un bieži izsakās, ka centīsies visu salabot, centīsies labāk, ka viņa saprot, ka nav ideāla, bet, ka viņai ir grūti, jo pretī bieži vien neko nesaņem, bet pa virsu visu vēl sačakarē. Kopsaucēja kā nav tā nav, atbilžu arī nav, vai tāpēc, ka abi visai noslēgti vai kā.
Bet tas, ko es redzu, klausoties tajā, ir tikai tā smilšainā zeme Zvejniekciemā, zemes vēžu radziņi un vecmāmiņas sakumpusī mugura. |
|
|