| |
[Sep. 28th, 2016|11:06 am] |
Aizvakar, braucot uz mājām garām Dailes teātrim, kaut kā atcerējos vienu pavasara, laikam maija, dienu. Bija silts, gaidīju vienu paziņu, garām brauca draudzene un piestāja. Runājam par šo un to, skatījāmies viņas skolai veidoto zīnu, un pa vidu viņa iekļāva rindiņu, "Skatos tāda priecīga esi, tas labi! Tikai žēl, ka vēlāk tev sāpēs."
Ir pagājis tikai bez pāris dienām pusgads. Es vakar, un ne tikai vakar, ik pa brīdim modos naktī augšā, par ko īpaši nebēdāju. Biju pat mazlietiņ priecīga, jo varēju apzināti apķert rokas ap sava mīļā ķermeni, sajust ilgāk viņa tuvumu, siltumu, nav būtiski, ka tikai nieka piecas vai cikturtāsminūtesvajaglaiatkaliemigtu ilgāk. Un man tas liekas tik ārprātīgi - priecāties par to, ka nevar aizmigt. Vai priecāties par to, ka jābrauc pēc skolas garāks gabals, lai sanāktu nomest līkumu gar viņa mājām, lai redzētu viņu uz lieku brīdi. Sajustu viņu vēl. Un tā ar vēl šo un to.
Nu, lūk, un ko tad es īsti gribu teikt --- meliem īsas kājas. Man ir draudzene/pirmās klases frikadele. Un es arī diži nejustos kā mele mele kartupele, sakot, ka esmu sasodīti laimīgs cilvēks. |
|
|