| |
[Sep. 8th, 2016|08:52 pm] |
Jocīgi. Nesen beidzu skolu, un tagad esmu citā skolā. Pēc gada un trīs mēnešiem. Pirms diviem gadiem dāvināju aploksni ar teātra biļetēm uz "Ilgu tramvajs", smejoties, ka tā būs izrāde, kurā braukāsies tramvajs ar daudzām manām mammām. Un pirms gada mēģināju nejust sāpes, kad ir iestājušās redzot, ka visi ir kaut kur tikuši dzīvē tālāk, bet es - atpakaļ.
Dažkārt, ejot pa ielu, es redzu to vienu tipāžu - bāla āda, īsi mati, blondas šķipsnas, lokācija ir kaut kur pie bijušās Sporta pils, un mana sirds salēcas - vai nu tā ir skolas psiholoģe, kura maijā mani atrada raudam pie šīs ēkas, jo es nesapratu, kā es tur nokļuvu, un divas stundas nonstopā norunāju, visu šo laiku raudot, beigās patiesi domājot, ka pagājusi tikai pusstunda. Vai nu tā ir viņa? Un tai brīdī man gribas bēgt, man gribas iegrimt zemē un pazaudēt atmiņu, jo, galu galā, ignorance is a bliss, un tik ļoti gribas pienākt klāt un pamāt, pateikties šim skolas darbiniekam, par kuru draudzīgi kursā esam iesmējuši, un kurš uzradies manā dzīvē ir tik sāpīgā, haotiskā, pretīgā brīdī, no sirds centies palīdzēt. Bet tā nekad nav viņa. Un tad nu es nodomāju, ka vajag kādu rītu iebraukt rožos un atnest kūku, lai kaut mazlietiņ izrādītu to pateicību, ko jūtu pret viņu, pret pārējiem cilvēkiem, kas ir bijuši līdzi maniem murgiem. Un man ir kauns. Man ir pretīgi par sevi, es ienīstu sevi pirms tā vairāk kā gada, es gribu uzlaist TO Lindu gaisā nafig un viss, gribu atrast tās šūnas savās un citu smadzenēs, kurās glabājas informāciju par mani tagad un nahren izgriezt tās ārā, šķaidīt ar cirvi un apliet ar benzīnu utt.
Jo reizē dažkārt man ir sajūta, ka es no šiem murgiem, šiem riebīgajiem, nešķīstajiem psihozes murgiem netikšu ārā. Viss jau ir garām, bet tās izkropļotās domas, notikumi, uztvere, smadzeņu procesi, viss pretīgais dažkārt iet līdzi, un es nespēju aizmirst to, kas manī ir noticis un ko no tā ir redzējuši citi. Kam esmu pakļāvusi citus. Ko esmu parādījusi citiem. Ne tikai skolas personālam. Arī kursabiedriem, draugiem, tuviniekiem. Un, lai ko es darītu, lai KĀ es atdarītu, lai kā es kādreiz varētu šiem cilvēkiem sniegt palīdzību kādā dzīves situācijā vai vienalgavienalgaVIENALGA ko, viņi būs bijuši aptraipīti ar to, kas ir nācis no manis ārā uz āru.
Nedomāt par to, nejust, dzīvot tālāk un iet uz priekšu. Un nekad... nebūt spējīgai to jelkad nomazgāt. Lai kā es gribētu justies par to citādāk. Nekas, kas esmu tagad, neatņems to, cik pretīga, cik neizsakāms morāls kroplis esmu bijusi toreiz. |
|
|