| |
[Apr. 6th, 2016|11:53 pm] |
Gribētos atkal iemīlēties, un nenest to ilgus gadus audzētās ilgas, kas noteikti vainagosies ar sāpēm, līdzi. Sākt visu no sākuma. Daudz sarakstos ar O., nav pat ne mazākās nojausmas kāpēc, bet jocīgā veidā jūtos tā, it kā man ar viņu būtu jārunā, jāturpina kontaktēties un jāiniciē jaunas tikšanās. Pēc viņa mūzikas noklausīšanās aiziet tas Jāņa scenārijs - ja cilvēks veido ko tik skaistu, tad tur iekšā arī jābūt kam skaistam. Šajā gadījumā - nedaudz skumjam, izolētam, sapņainam.
Varbūt mani iespaidoja teksts, ka viņš nākamreiz runās garlaicīgi "manis pašas labā" un K. komentāra, ka viņai žēl, ka cilvēkam ir tik zems pašvērtējums. Vai nu tas kaut kāds supervaroņa wannabe sindroms vai iegriba būt labākai, nekā esmu, bet šādā brīdī man gribētos šādam cilvēkam ar savu draudzību kaut kādā veidā parādīt citu viņa šķautni, atvērt kaut ko iekšpusē. Cik ideālistiski. Nekas nav mainījies. Un stulbi, jo tas ir pašsaprotami, ka neko tādu nespēju.
Tik sen neesmu neko radījusi. Gleznojusi, zīmējusi. Tā nu ir, kamēr man nesit ar koku, es neko pati no sevis neradu. Tas nav noslēpums. Smieklīgi, ka ar skolas beigšanos esmu tapusi par to Kristīni, par kuru es ņirgājos. Daru tāpat. Atnāku, ieslēdzu kompi. Sēžu mājās. Saņemot ziņu no kāda vīriešu pārstāvja (izņemot indiešus) baigi sajūsminos, tikai reizē nelakoju kāju nagus kā viņa. Es neesmu labāka.
Gribas būt tievākai, neesmu neko īsti sākusi, bet jau kaut kādā veidā jūtos padevusies. Sajūta, ka nebūs. Nu, tad lai arī nav. Kad būšu pālī, noteikti raudāšu par to, ka esmu resna.
Forši būtu, ja kaut ko arī lasītu. Ha-ha. Daudz kas būtu forši, ja būtu.
E. piezvanīja salietojusies, kaut ko neskaidri runādama. Teica, ka varētu beidzot pārdozēt un nomirt. Atceros to reizi, kad gribējās viņu izgrūst no loga. Nezināju, ko viņai atbildēt. Teikt "nē" būtu teikt liekulīgi - cik ļoti man šis cilvēks patiesi rūp, cik ļoti es ar viņu patiesi kontaktējos vai uzklausu, lai es būtu kaut cik no svara viņa dzīvē vai viņš - manā? Sacīt "jā"? Vai esmu kāds dievs, lai apstiprinātu to, ko cilvēki paši vēlas iesākt ar savu dzīvi? Vienu brīdi jau gribēju rakstīt, ka tā ir atbilde, kuru varbūt nožēlotu tālākajā nākotnē. Kas ir ļoti patmīlīgi. Atturēt cilvēku no pašnāvības tikai savas sirdsapziņas tīrībai. Tā ir otra cilvēka jūtu neapsvēršana. Tas ir selfish. Jo es redzu, cik ļoti viņai sāp dzīvot un cik ilgi nekas nav mainījies, tikai bedre pēc bedres.
Kaut ko alkstu, nezinu - ko. Pat ne alkstu. Kaut ko gaidu. |
|
|