Atradu tekstu, ko biju rakstījusi  07.09.2005.

Ir brīži, kad cilvēks jūtās nomākts, apjucis vai vienkārši sāpināts, Viņš staigā, cenšoties izprast sevi. Viņa tāda bija un, iespējams, ir arī joprojām. Tas zināms tikai viņai. Viņa staigāja, domājot par to, kas ir bijis un par to, kas vēl tikai būs. Staigāja, vēroja debesis, kad pēkšņi viņa ieraudzīja krītošu zvaigzni. Sirdī ienāca prieks, tiešām, tas bija satriecoši! Tomēr tas ilga tikai mirkli. Bet, tad vēl viena, liela zvaigzne, kas mirkli padarīja tik skaistu! Liekas, ka tu esi luteklis Visumam. Ka tas Tevi lutina ar savu krāšņumu. Un Tu tam neesi parādā, jo Visums to dāvā par velti. Tikai mirklis, tikai sekundes daļiņa, bet kas par sajūtām valda cilvēkam sirdī! Bet Visums tikai pārādija Tev daļīņu sevis, neprasot pretī neko.