Ir pagājis gandrīz gads. Gads. Pirms gada šī dziesma man bija tuva, mīļa. Tā pilnībā attainoja manu vēlmi. Tā pilnībā mani apbūra. Nobūra. Un iznīcināja. Es cerēju. Nekad mūžā neiesaku kādam cerēt, esiet aukstasinīgi, neceriet, ticiet tikai, kad 100% ir skaidrs, ka būs tā, kā gribi.

Nekad mūžā negribu sacerēties un vilties. Tā ir VISRIEBĪGĀKĀ sajūta, es saku! Es vēl šodien atceros, cik ļoti es biju atvērusies cerībām, FUJ, nekad mūžā. Tad es labāk esmu vecmeita. 

Tā kā šīs divas dienas esmu diezgan emocionāla (interesanti zināt, kāpēc tā pēkšņi), tad klausoties to dziesmu un atceroties to sajūtu, kāda man bija 26.decembrī, es gribu raudāt. Nopietni. Man neliekas, ka tas kādu brīdi bija godīgi pret mani, it īpaši, jo pagaišgad (2009) es biju jauks cilvēks :) Nekašķējos utt. Šogan (2010) gan es solu Jaunajā gadā sev doto solījumu vairs nebūt jaukai, teikt, ko domāju, pat ja tas nav patīkami un neļaut kāpt sev uz galvas (protams, es joprojām izvērtēju, kā viens solis ietekmēs manu dzīvi kopumā). Šogad es varētu nebūt pelnījusi (tikai varbūt), lai es tieku apčubināta, apmīļota, OK, kaut vai tikai apķerta. Lai gan.. Šogad esmu bijusi patiesāka. Es neesmu jauka. Ja kāds tiktu manā prātā...... Nekad ar mani vairs nekontaktētos. :) jā

Atgriežoties pie dziesmas. Varbūt man vajadzēja būt atvērtākai, kontaktēties, rakstīt vēstules, utt. Jā, varbūt. Bet es TĀ VIENKĀRŠI NEMĀKU. NEMĀKU! Nemāku izrādīt savas simpātijas, man liekas, ka tas viss izklausās tik muļķīgi (kritika). Un muļķīga ir pēdējais, kāda es gribu izskatīties viņa acīs.

Man "lieliski" izdodas viņu aizmirst. Malacis, Aiga. Tā turpini!