"Viņai nekad nepatika rupji vīrieši, viņa vienmēr deva priekšroku humoram, un pats dīvainākais visā ir tas, ka rupjie joki viņai likās tik labdabīgi un pieņemami, ka brīžiem nevarēja saprast, vai viņas identitātē neslēpjas kāds nezināms fakts vai personvārds. Vīriešu kompānija viņai vienmēr likās baudāmāka. Ne jau dēļ bioloģiskā viedokļa, ka vīrietis tomēr ir izdevīgāk nekā sieviete, bet gan dēļ tā maģiskā apļa, ka vīriešu starpā valdīja. Viņi itkā komunicēja citā, paralēlā sarunā. Un viņu tas valdzināja un apņēma tā, ka viņa tam nespēja pretoties. Morālā atkarība, gribas teikt. Nē. Tā sabiedrība bija viņas zāles. Lietotas bieži, tās tomēr, lai gan pa retam, brīžiem izraisīja blakusparādības: riebumu, niknumu, pilnīgu garīgo sabrukumu un, vistrakāko - samulsumu. Un zāles pret šīm parādībām nebija. Laiks. Šoreiz arī viņai vajadzēja piekrist, ka laiks ir zāles. Visos citos gadījumos viņa pasmējās par tiem, kas sirgst morālajās sāpēs, viņai šķita, ka neviens nesaprot, ka tavs prāts ir tavs templis - tas dziedē vislabāk un visātrāk. Tas arī ietaupa laiku. Bet visi pavīpsnā. Nu ja, nav jau tas vienā dienā, tā vienkārši izdarāms. Bet viņai patīk. Un viņa turpina, lai gan brīžiem gribas padoties."