apseesties

nu..nezinu pat kā lai iesāk :) hmm..tā sajūta reizēm pārņem pēkšņi piedomājot pie tik pavisam vienkāršas lietas: tās rokas, kas šobrīd spaida tastatūras taustiņus, taču ir manas rokas un es viņas varu vadīt! tad tā sajūta aiziet tālāk un tālāk un pavisam, līdz beigās es atceros un iedomājos domu, pie kuras īstenībā piedomā pārsteidzoši maz cilvēku - es taču esmu dzīva!! un daudzus gadus atpakaļ, kad es biju slimnīcā un man bija ļoti, ļoti skumīgi, tad man vajadzēja iet kobru rīt. un es biju tik mierīgs pacients, ka māsiņa man iedeva apskatīt, ko tad nu viņi tur redz - un ieraugot to viegli caurspīdīgo, sarkani pulsējošo matēriju, kas īstenībā taču biju es - toreiz es sajutos tik dzīva kā vēl nekad! un tā ir tik fantastiski patīkama sajūta - es esmu dzīva!!
mm, kolēga nosita no domas ar savu ierašanos :) bet nu ko es gribēju pateikt, tieši par to Tavu spoguli - tur tā nosēžoties var sevi viscaur redzēt un redzēt ne tikai sevi, bet sevi iekš apkārtnes. un vismaz man tā labā sajūta rodas vienkārši tādēļ, ka tas atgādina par dzīvības brīnumu. un tad ir labi, tad tobrīd neko vairs nevajag, jo tā sajūta ir tik spēcīga, ka pārņem visu būtību. gandrīz kā iemīloties - kņudinoši un ļoti, ļoti jocīgi :)
bail pārlasīt

(atbildēt)(Iepriekšējais)