salauzto · krūžu · meitenes · dienasgrāmata

čau, cilvēki!
šodien es sāku manu jauno dzīvi, kas šoreiz offic neizgāzīsies.
šis būs viens no visriebīgākajiem un emociju pārbagātākajiem pasākumiem manā necilajā mūžā.

ja gribam, tad varam! :]

bet tikai retais zinās, ka 5dien man bija bail,
bail no tā, ka es varu arī vairs nebūt.

tagad vētru vajadzētu nevis tur aiz loga, ārā,
bet gan manā stulbajā prātiņā.

man riebjas it viss. nekā vairāk par meliem un liekulību te nav.
es vienmēr esmu brīnījusies par to, ka viņi visi viens otru nodirš aiz muguras[gluži it visi], bet, kad satiek aci pret aci, tad runā pasaules jaukākajā tonī. man riebjas tādi. varbūt tāpēc man ir tik daudzu ienaidnieku. bet pat tā ir labāk, nekā dzīvot starp simtiem jauko paziņu, kuri riebjas.
tiešo šobrīd un tagad es gribu mirt. lai jau viņi lej liekulības asaras, ja viņi arī to ir paguvuši iemācīties savos nelegālajos aktieru kursos.
viena.

ir jāsavaldas. un jāaizmirst.
viņš nav īstais. kārtējais.
šķiet, īstā nemaz nav, vismaz kaut kādu tādu bulšitu es vairāk neceru sagaidīt.
sagribējās iet baleta studijā.
[nevar pazaudēt to, kas nav piederējis]

tas jau ir drausmīgi.
raudāt nemāku, labāk nepaliek, tālab sāku šķobīties pie spoguļa.
zinies ar saviebtu ģīmi jau arī nav feini sēdēt visu vakaru.
stāsts tāds, ka gribu citu, ne nu to ar ko satiekos.
bet to citu ir apnicis gaidīt. un tā es dabūju vienkāršo - sēdi biksēs.

jauno gadu svinešu viena. mana izvēle.

tā iekšējā laimes sajūta, kad pietiek ar to, kas ir un kā ir, ir vienkārši dievīga. iesaldēt to.
es apzinos to, ka rīt tā jau vairs var arī nebūt.
bet lielākais prieks man ir par to, cik ideāla un mīļa bija mūsu šķiršanās. nu tomēr, ir, ir viņš Lieliskais.
gribētos vēl kādreiz ko tādu satikt..

mans jaunākais hobijs ir meditācija pirms gulētiešanas. minimālā ne jau tur baigākā locīšanās un 'es esmu žņaudzējčūska' taisīšana.
kārtējā pašsuģestija, kas noder.

atvadīties bija grūti, tā bija diena, kura būtu jāaizkrāso ar melno marķieri.
bet šodien es dzeru atdzisušu tēju. ārā ir kārtējā 'ziemīgā' diena.
un man tik tiešām tracina tās garlaicīgās un pareizās zubrītāj-skuķes. šķebina.

šobrīd man ir vajadzīgas pārmaiņas. harmonijai.
šā kā tā viss jau ir manā galvā.

es stāvēju un skatījos uz to sakņupušo augumu. man bija skaidrs, mūsu ceļi nekrustosies, mēs nebūsim viens otram papildinājums. varbūt es spēju eksistēt kopā tikai ar kādu tik pat stipru cilvēku, kurš saprastu, kad vajag un kad nevajag pažēlot un citādi.
es pārstāju ticēt sapņiem.

varbūt manis dēļ viņš tagad vēl ir pie dzīvajiem.
bet es jūtos pie visa vainīga.
varbūt tiešām nolādēta.

viņi nemainās. un tas man riebjas.
un es nespēju viņam pateikt patiesību - to, ka viņš man ir apnicis.

stiprie cilvēki nespēj saprast vājāko asaras.

bet man patika mana vakardienas histērija.
pašai gribas smieties par sevi!

vakaru sākām ar kailfoto Mārtiņam. patikt jau patika, tik pa maz esot.
vakaru beidzam ar saldējuma kokteili, nedaudz alkoholisku.
tā atpūšas labās meitenes. [sasmējos!]

vilties cilvēkos ir sāpīgi.
draugos - divtik.
varbūt pelnīti..[?]

ja nu es ar kādu pašķiros vai citādi viss beidzas, tad es vienmēr cenšos otram novēlēt visu to labāko, lai piepildas viņu vēlmes, bet ko es dabūju pretī? visnotaļ, ne to, ko vēlu citiem. bet varbūt tā arī labāk. kam man to?
arī mērķu man vairāk nav. es vienkārši lēnām izdziestu, jo jēgu kam citam vairāk nesaskatu. tas viss ir zudis. un to vēl vairāk atdzesē tas, ka vārds ģimene nu ir ierocis, kas mūs pamazām galina nost.
man ir bail par viņu. viņš bija man viss, dēļ viņa es vispār eksistēju, dēļ viņa man ir tecējušas asaras, kad viņam ir bijis slikti, kopš agras bērnības. ja viņš tagad domā padoties, tad pie tā vainīga esmu tikai es. tieši tāpēc es vēl jo vairāk vēlos pielikt punktu. man nav šķēršļu - visi, kuri bija dārgi tagad ir kļuvuši pa sarūsējušiem metāla gabaliem, man ir tikai pamudinājumi - milzīgā vainas apziņa, viss, kas ir ap mani.
es padodos.

nu jau tik ļoti apnīk cerēt par to, ka beidzot kaut kas notiksies tā kā gribētos man. manam cukurtraukam ir vienkārši laikam par daudz rozā toņu. nav ne kopīgu pastaigu, ne negaidīta mīļuma un arī nekā cita. un pusgadu gaidīt kaut ko mistisku man negribas. tas būtu velti. ja viņš nenāks soli pretī, tad es griežos otrādāk un eju prom. gana jau mocīta es esmu.

kāpēc es sevi sāpinu? tas ir tizli. es spēlējos ar likteni, liekot darīt cilvēkiem lietas, dēļ kurām beigās ciešu es.
man ir skumji. nezināju, ka man viņš tiešām arī patīk.