nu jau tik ļoti apnīk cerēt par to, ka beidzot kaut kas notiksies tā kā gribētos man. manam cukurtraukam ir vienkārši laikam par daudz rozā toņu. nav ne kopīgu pastaigu, ne negaidīta mīļuma un arī nekā cita. un pusgadu gaidīt kaut ko mistisku man negribas. tas būtu velti. ja viņš nenāks soli pretī, tad es griežos otrādāk un eju prom. gana jau mocīta es esmu.