| paš-naid-runa |
[Dec. 12th, 2011|01:22 am] |
Pēdējās pēdējās dienas atkal atplūda tā sajūta kā dubļaina upe, kas nes uz leju, uz leju, aprīdama visu;
Nav man tik iedarbīgu burvju spēju, lai patriektu ratā, lai atpišās visas tās banku runas, pesteļotāji, pārgudrinieki, visi uzspīlēti jaunie & smukie, kas ar saviem Ego kompleksiem kā naglenēm kāpj par kapeiku vairāk smagmē salīkušajiem uz galvas, visi tie pārstilīgie ākstulīgie knariņi, kas cilvēkus dala foršiņi-pozitīvajos & neveiksminiekos -- visi tie murgi, kas man liek nirt dzelmē pakaļ sev tuvajiem, bet tikt slīcinātam ar apkārt ķerošiem bāliem ķermeņiem, kas liek vārtīties dubļos baznīcu pakājēs agonijā, tikt izraidītam, jo manējie spēlē mūziku, kas tur iekšā liek dejot, kā piķa aplietam pārvērsties par zivi, pārvērsties atpakaļ & netikt sevī -- viss šitais drēgnums aiz loga, drēgnums iekšā, pavisam iekšā; elektriskais, dūcošais siltums, kas velk uz vemšanu, grimšanu miegainā apatijā, viss šitais bezmiegs taisni lielākajos iekšējās pamestības brīžos, visa šitā viduvējā pārticība & nabadzība reizē, viduvējība, aptuvenība, paštīksmināšanās, apsēstība ar jaunām ziņām, topiem, bumiem, čivināšana kā skriešana uz dzeloņdrātīm -- radošs, sociāls, sociofobisks stingums, kā ledainas kāpnes lejā no pilskalniem uz tumšu, aukstu upi, dubļaina šaura taciņa gar klints malu, pamestas mājas, daudz tukšu, nolaistu māju bez logiem, slimību anamnēzes, daudz nesapuvušas lapas, nedegošas grāmatas, piedrazotība, saindētība, nozombētība, nespēks, kopā ar knapi jūtamām sāpēm, iepriekšējo dzīvju nopelnu sekām -- visa tā vēlme izdarīt daudz & mīšana tukšgaitā, nīkšana, gaidīšana, apcerēšana, radoša gruzdēšana & atražošana, nespēja raudāt, nespēja pasmieties, lēnīgums, nervozums, nemiers, aizsāktība, nepabeigtība -- visa tā pārnopietnība, ķildība mūžīgā priekšā, nebūšana pašam, grimšana sevī, ledus audzēšana pa virsu, sišana no apakšas, vēlme pateikt daudz, nekā nepateikšana, pārāk daudz vārdi, pārāk liels tukšums, pilnums tukšums maz un nekas
|
|
|