|
Kopš tēva aiziešanas uz kādu labāku vietu (labāku kaut vai viņa dzīves kontekstā) – un tas bija kādus 18 gadus
atpakaļ – es vienmēr, to apzinoties vai neapzinoties, esmu ieņēmis melnā avs
statusu. Jebkurā sabiedrībā jau zemapziņā esmu pozicionējis sevi kā abižojamo,
pārāku par visiem & reizē pazemotu, ārpus normām stāvošu & reizē
pakļautu dzelžainiem noteikumiem – rakstītiem vai nerakstītiem.
Tā gadās ar bērnu, kurš visu
bērnību ir pavadījis kā vienīgais bērns ģimenē, visu laiku esot
izolācijā(vairāk garīgā kā sociālā), pārmērīgi ciešot līdzi lielo nelaimēm, braukājot pa tuvāku vai
tālāku radinieku bērēm, dzīvojot apkārt dreifējošo stāstu un skaņu pasaulēs;
kurš zaudējis reizē savu fizisku radītāju, reizē pavisam lielāko brāli,
uzticības personu, cilvēku ko apbrīnot, ar ko dalīt dzīvības spēku & vienas
asinis.
--- Bet vakar pat skumjām nebija
spēka. Pēkšņi uzpeldējušais izmisums, vientulība, nepārliecinātība, pelēkums, naids, sāpes,
nogurums, nogurums, nogurums... toties pieveicām ar riteņiem kādus 35km pa
mežiem & laukiem, pa to briesmīgo vēju, mazliet pavasara lietu,
noskatījāmies to Vaitstraipu doķeni, nospēlēju mūzikas līdz 2iem naktī.
Šodienas mērķis ir atrast fizisku
harmoniju treniņā & garīgu „Svētdienas Leģiona” plates atzīmēšanā. |