| pārbrienot limitus |
Mar. 8th, 2010|01:37 am |
Vakar tomēr izdevās atkārtot pagājušā gada "Kanjona pārgājienu".
Jā, sniegs ir dziļš, un jā, man iznāca sevī nedaudz stumt limitus.
Jau pirmais gājiens pāri laukam (apm 1 km) lika būt pat ļoti iesilušam. Un arī turpmāk mežā sniegs nav seklāks kā līdz ceļgaliem, bet daudzviet arī tā teikt kāju dziļumā. Visjautrāk ir šķērsot nokritušus kokus - daudzus tikai uz vēdera. Un rāpties pa nogāzēm. Un mazliet lidot lejā no tām. Un beigās rāpties kādus 60 m augstajā Raganu katlā...
Bet es atradu vienu tādu milzīgu pus-alu, kur vasarās būs tāda fascinācija pazust uz stundām. Vai dienām.
Vispār man vairākas reizes bija tā sajūta, ka varu arī palikt tur kaukur pa vidu into the wilderness. Kas nez ir TAS, kas liek iet arvien tālāk, tālāk & TĀLĀK? Kas ir Tas, kas vienkārši palīdz iet tikai uz priekšu?
|
|