|
Oct. 15th, 2009|01:01 am |
Atceros toreizi šogad nometnē Tūjā, kad pēc saulrieta mēs sapulcējāmies uz lielo telti
meditācijai. Toreiz izdzērām pa mazai krūzei augļu tēju, man šķiet aromātiskāko,
ar kādu esmu no iekšpuses sildījies.
Sākumā skolotāja skaitīja lūgšanas Visuma gaišajiem spēkiem, tad visi mēs visi
izsacījām garu mantru. Kopā bijām septiņi, izkārtojušies aplī ar svecīti vidū.
Pirmais bija domu vadīšanas uzdevums, kurā mēs atradāmies tumšā istabā ar
aizputējušu logu. Tam bija jāpieiet klāt & ar savu roku jānotīra stikls.
Tad jāskatās pa to ārā. Es skatījos uz kādu lauku māju dārzu saulainā vasaras
rītā. Nākamo noturējām elpošanas vingrinājumu ar vēl vienu mantru.
Pēc dziļās atslābināšanās sākās meditācija. Skolotājas vārdi vibrēja visapkārt, un sākās jocīga sajūta –
it kā mani kāds neizskaidrojams spēks celtu augšup. Sajutu sevi augam, lai arī
joprojām sēdēju lotosa pozā pilnīgi atslābinājies. Tad it kā ceļoties uz augšu
tikai ar acīm. Pārējos sāku redzēt no augšas, bet sevi joprojām sajutu kā
augam. Ceļoties vēl vairāk uz augšu, no diviem vai trim redzēju tikai ēnas.
Savukārt no diviem citiem plūda gaisma. Visbeidzot pārstāju celties augšup,
sajuzdams absolūtu Mieru & atbrīvotību. Jutu, ka vairs īsti neelpoju gaisu,
bet tīru, siltu, gaišu Enerģiju. Virs sava ķermeņa es karājos kā „gaisā iekārts
balons”. Meditācija lēnām beidzās, lēnām laidos lejup, kaut nevēlējos
atgriezties. Varbūt tagad, varbūt vispār. Pēc kopējās iezemēšanās joprojām
nebiju atgriezies. Nesapratu, kāpēc manam ķermenim skolotāja dod lukturīti (lai
pārbaudītu mani), jo es nevarēju veikt nevienu fiziski lielāku kustību.
Es atgriezos atbrīvots & mierīgs, kaut arī ar skumjām. Zināju, ka tas neesmu „es”, šis
kuslais ķermenis, ko visu laiku jānēsā līdzi. Neskaitot sapņus, iegrimstot
mākslā vai tik reti pa īstam apstādinot mirkli.
Toreiz pirms trīs dienām pāri nometnei nokrita zvaigzne. Es zinu, kurš ar viņu atgriezās pēc
neilgas prombūtnes.
|
|