| Pauls Šmits, kurš gan cits! |
May. 24th, 2009|11:59 pm |
Es nezinu kā jūs, mazuļi, bet mēs bijām baigākā riteņu roadtripā pie Paula Šmita (es ceru, ka pareizi uzodu vārdu), viņš bija nomiris laikam 1967. gadā; es nezinu, kuru albumu viņam veltīja Bītli, kuru episko popdziesmu misters Dilans, kuru operu Stravinskis, bet tas Igijs (kuram es pēkšņi aizmirsu uzvārdu) laikam mazliet puiciski iešņāca par to "riktīg savvaļas bērniņu", kā par mums drošuļiem, kas pilnīg izaicina to Degpunktu ar visu apdauzīto amfetamīna upuri Seržantu priekšgalā, atstājot kūpošu asfaltu ar gumijas trasēm & vēl neizgarojušām promilēm gaisā, mežmalās degošus ugunskurus aiz sevīm, apdzišušas cigaretes, no kurām atspīd zvaignes & ar pedāļiem neizdedzināmu testosteronu, kam pat pakaļ skrienoši sargsuņi-dalmācieši netiek ne tuvu; bet par to pat nelien runa, kad brauc pa vietām, kurās izložņājis pats Pauls ar saviem lielceļa skrandaiņu puiku bandām - pirmajiem oktobrēniem ārpus Piena ceļa & ārpus kolhoza buļļu fermu aromas.
Godīgi, tik daudz visos virzienos skrienošu ragainu un astainu (ne ar vati izbāztu) lopiņu redzējis nebiju ne 3/14 daļās savas dzīves... |
|