|
May. 17th, 2009|11:07 pm |
Šodiena pastaiga bija kā uzniršana brīva prāta virspusē. Vakarā klīst pa spocīgi purvainām attekām, kuru malās kā totēmu stabi slejas bebru nodarināti koki; kā aizgājušo senču garu apdvēseļotas smilšakmens alas ar to iemītnieku elpu īsi prims asinssarkana saules rieta.
Ir labi vismaz dažreiz saprast, ka pasaule ir arī īsta; vēl tik daudz kas īsts, neizpostīts, nenopērkams, nepārdodams, savā pirmatnējā skaistumā nepiesmiets mums visapkārt ir atlicis. Un kā gan bez tiem, kas palīdz to saprast... |
|