|
Mar. 13th, 2009|05:57 pm |
joprojām dzīvoju nelielās noskaņās par vakarnakti.
tās pārpasaulīgās skumjas, kas uznāca, ar visu to laimes laimes sajūtu, kas peld & smok iekšējā tukšumā.
sajūta mazliet atgādina ļoti eksistenciāli personīgu sēņu ceļojumu, kad tu sāc raudāt par visu zūdošo skaistumu, par pasaules materiālo korumpētību, par to garu valstību, kas par tevīm rūpējas & spirituāli atbalsta, bet kurus tu nevari satikt, tomēr vari pateikties. secināju, ka man šādi stāvokļi uznāk vidēji reizi mēnesī.
P.S. man ir ārkārtīgi skumji, ka aizgājis Muižnieks no NABAs. ironiski, bet dzirdēju tikai pēdējo viņu raidījumu pirms nedēļas, kas likās tik pozitīvu cerību pilns - kā ožamais spirts ar pavasara pirmo ceriņu smaržu...
|
|