|
Jan. 30th, 2009|01:04 pm |
īstenībā diezgan dusmīgs esmu gan par to, kas notiek ar mani, gan par to, kas man apkārt.
Piemēram:
ir tik daudz labas, pilnīgi nezināmas mūzikas, un ir tik daudz visādu pārslavētu/ pārāk saslavētu mēslu, pus-mēslu & trīs-ceturtdaļ-mēslu.
Piemēram, RUSH albums Moving Pictures
iesāku klausīties viņu ar lielām gaidām, kā vienu no 70to/80to perioda rokmūzikas esenci.
Tā nu tas viss iesākās kā viduvējs stadionroks, turpinājās kā cirka roks ar sofistiskiem tekstiem, tad kā guitar hero matu metāls / guitar lesson no sērijas "I am your new rock God, |..|, if I I'll play faster - your mind will blow up, if slower - it will become like a heroin, man |..|,". Otrajā albuma daļā solista balss kļuva vēl neizturamāki spiedzošāka, un viss noslēdzās kā viduvējs aizcietējumu-roks. Idejiski ļoti pārdomāta, konceptuāla apļa kompozīcija...
Mazs prieks par basistu, kurš griež patiešām izcili, bet bieži tiek nogriezts nostim... Un tie teksti - gan jau, ka labi, bet, kā jau teicu, nolāpīti pārgudri. Nepārtraukti dziedāt par slavas grūto nastu nebija stilīgi pat 80-tajos...
Jāpiebilst, ka prog-roks līdz zināmai robežai man ir pieņemams. Prasti sakot: CAN ir ok, King Crimson priekšā salutēju miera stājā, utt...
Ja būtu kaut viens iemesls, kāpēc šo so ripu uztvert kā vienu no roka noteikti-jādzird-pirms-nosprāgsti, neklusējiet, mazuļi!
Es pēc viņiem uzliku, mūsu pašu muzikāli pašdarbniecisko atonālā kubisma grupu, un tā (kaut pilnīgi žanriski nesavienojami) likās daudz pārliecinošāka, art-istiskāka, avangardiskāka, dulli-iedvesmojošāka, un galvenais, daudz ĪSTĀKA mūzika.
|
|
