| konceptuālais "Es & alhokols" |
[Mar. 20th, 2012|12:39 am] |
Svētdienas vakara & nakts piedzīvojum-ceļojumi lika padomāt par alkoholu. Punkts viens ir tas, ka es diezgan neieredzu pastiprinātu dzeršanu, bet disonējošais otrs, ka tas paretam tomēr mēdz notikt arī ar mani.
Varbūt jancīga lieta ir tāda kā sevis vērošana šādā pusapzinātā
stāvoklī, jo ar laika distanci tas izvēršas kā tāds ilgstošs, tiesa
mazliet bezjēdzīgs, antropoloģisks novērojums. No tiem nedaudzajiem "eksperimentiem" (ar apziņas kontroli, piemēram) grūti izlobīt jēdzīgus, pamatotus secinājums, bet daži iekšēji vai ārēji fenomeni tomēr pelnījuši būt minēti:
- No vienas puses dzeršana, līdz-dzeršana & sadzeršana nenoliedzami ir sociāls akts, it īpaši kompānijās, kur neviens nepaliek tā īsti sausā.
- Otrais ir tas kalnākāpjošas, mīksti eiforiskais spilvens uz asajiem "iekšējiem stūrīšiem".
- Vēl viena neapšaubāmi iluzora, bet tomēr notiekoša štelle ir iekšējo barjeru pazemināšana, kompleksu jeb sevī ne(at)risināto problēmu aizbīdīšana tālākā plānā, kas reizēm tomēr spēj sniegt cienīgu galarezultātu vismaz atmiņas labad. Runājot par šo konkrēto svētdienas vakaru, tas rezultējās kaut vai neplānotā solokoncī; attīrošajā rīkles dziedāšanā Mākslas muzejā, Vecrīgā, makdonaldā & vēl šur tur; nonākšanu visādās gruntīgo mākslinieku dzīvesvietās un tamlīdzīgi.
- Lai arī galvenokārt vīns & labs alus (tajā svētdienā), tomēr arvien jūtamāk konstatēju to primkārt jau fizisko pašindēšanos.
- Sajūta, par kuru grūti runāt (pēc Rietumu priekšstata) izpētāmās kategorijas, ir tā teikt vibrāciju apcirpšana vai enerģētisko kanālu aizžnaugšana, Turklāt tas notiek kaut kā pamazām, progresējošā veidā. Ja ie-dzeršanas sākumā sķiet, ka spējas vai saikne ar Lielajiem Plāniem saglabājas gandrīz nemainīga (bet plusā nāk tā atslābšana, pastiprināta spēja iet barjerām cauri), tad pēc tā kalnākāpjošā brīža, līdz ar krituma punktu atgriežas ne tikai kauns vai vainas sajūta, bet dramatiski aizgriežas cietim kanāli.
|
|
|