| klusa šķīstīšanās |
[Jun. 17th, 2011|10:41 pm] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Arvo Part - Solitudine-Stato D'Animo | ] |
Vakarvakarā Rīgas festivāla ietvaros bijām aizgājuši uz "Vakara lūgšanu" Rīgas Domā.
Baznīcas apmeklēju, maigi sakot, reti & arī tad pārsvarā kā kultūrvēsturiskus monumentus. Šogad laikam otro reizi (februārī bijām Reimsas katedrālē). Viens no apstākļiem ir tā bieži sajūtamā nospiestība, ilgāk esot zem masīvajām velvēm. Tāpēc varētu gandrīz teikt, ka vakardienas koncerts bija patīkams izņēmums.
Arī pacietīgā, klusā, pat bijības pilnā auditorija bija patīkama pārmaiņa pēc pēdējā laika koncertu pieredzes. Brīžiem virspusē uzpeldēja tā kolektīvi-individuālās meditācijas sajūta (vai jebkādi citādi nosaucumas iekšējas garīgas pieredzes klātbūtne).
Galvenā atziņa laikam - man būtu pieņemama jebkāda reliģijas forma, ja tajā būtu iespējama šī nepiespiesības gaisotne. Nekādu runu, sprediķu, tikai klusums, Klusums, vieta & laiks netraucētām pārdomām, lēna, meditatīva, iekšējām frekvencēm takti piesitoša mūzika, nekādas spiestas nākšanas vai iešanas (Šoreiz bija visai skumja sajūta, kad palikām ilgāk, lai vēl mazliet pasēdētu/meditētu klusumā, no sākuma iekšēji izietu ārā no koncerta, līdz klāt pienāca vīrietis ādas jakā ar galīgi ne-diskrētu tekstu: "Mēs slēdzam ciet!").
Un vēl: bija ļoti iedvesmojoši pieredzēt, ka arī ar parastu tenor-saksofonu iespējams radīt tik lēnas, stieptas, sakrāli atmosfēriskas skaņu ainavas.
|
|
|