Vairāk kā nedēļa Rietumeiropas pārākajā metropolē pagājusi Kaut-kā skavās, savdabīgā rezervātā vai neērtos brīžos pat mazliet ar inkubatora sajūtu. Vēl nekad nav bijis tik ilgs laiks, kad es varētu dzīvot & izdzīvot tikai savu dzīvi, dzīvot to kā vēlos. Nebūs īsti precīzāk aprakstīt to kā dvēselisku, ilgi gaidīta atvaļinājuma sajūtu. Cilvēciskas ilgas, nemiers, mana mūžīgā gruzdoņa ir mazliet pieklususi vai transformējusies. Jāatzīst gan, adaptēties jaunajā iekšienes & ārienes klimatā iznāk visai pamazām. Jebkurā gadījumā, tomēr ir sajūta, ka kaut kas arī izdodas.

Otra cilvēka klātbūtne tikai piegludina harmoniju & neļauj tavam Ego apresnēt.