Daudz-maz objektīva jau ir tikai katram sava personīgā, šīs konkrētās (ķermeniskās) dzīves realitāte. Tiklīdz tu mēģini salikt no drumslām Lielo Spoguli, tad tas vienmēr sanāks šķībs & nepilnīgs. Bieži rodas sajūta, ka tu saproti – nojautas, intuīcijas līmenī – arī to citu dzīves realitāti, citu Mazo Spoguli. Empātija palīdz, līdzīgas frekvences palīdz, sava Ego noklusināšana palīdz. Bet līdz brīdim, kad atklāj otra/apkārtējo realitāti projicējot tomēr savā Mazajā Spogulī. Nekāds noslēpums, bet Mazais Spogulis (Ego) katram ir svarīgākais. Un morāles šeit nav.

Tā arī rakstnieka darbi ir stāsts par kādu radītu/radušos realitāti. Un arī skaņdarbi ir emociju stāsts par kādu sajūtu/pārdzīvojumu realitāti.

Laikam vēlējos pateikt, vecum veco patiesību – dalot kopēju pasauli, savu olekti mēs varam pielikt tikai sev, dzīves kamolu tinam katrs savu, asaras izspridzinām katrs savas, katram savādāk iekšā dreb smiekli; pilnīga izpratne par kāda cita Stāstu nav & nebūs.