Būs jādomā kā no šitā maucīgā stāvokļa izpestīties.

Apdauzītie japiju optimisti iekš manis tikmēr labpatikā miedz smaida krunciņas & patētismā mirdzošām acīm saka:

 „Ko tu činksti, stūlbais puika! Tev ir visādas labas lietas, locekļi, mājas, vismaz daļa no vecākiem & pa kādam draugam it kā. Vēl te sūdzies, ka nekas nenotiek & nekur netiec. Bet, tu jākli, taču kārtējo reizi aizmirsti pat to, ka katru gadu par brīvu vari vizināties kosmosa ceļojumā apkārt Saulei...” un tā tālāk...

A zinko man pirms dažām dienām pateica psihologs?

Šito: „Tev nevajag tā pārdzīvot, ka esi mākslinieks. Tev taču ir galva! Tie, kas gaterī pārkrauj dēļu čupiņu kopumā varbūt ir laimīgāki, bet nu... viņiem nav nekas tāds. Dari to savu rakstīšanu, visas tās pārējās lietas un miers! Apsties kaut vai uz Jaunsudrabiņu vai Poruku. Viņu dzīves laikā jau arī viņiem bija grūti. Bet tagad taču visi lasa!” Bļā, tikai Poruku vēl vajadzēja pieminēt.

Tur bija tā dzīvā bildīte ar pērtiķīti & kucīti.  

Jā – kuce-dzīve. Dažreiz liekas, ka noraušu viņai kāju, ja tā nekostu.

Bet, runājot par kājām – citreiz atkal ir tā...

Un šodien gribas vēlreiz pateikt paldiess Milkijmeitēnam!