Mani pārsteidz, cik daudz kopējā ir Jasujiro Ozū "Tôkyô monogatari" („Tokijas stāsts”, 1953) & Īstvuda "Grand Turino" (2008). Gan abu filmu ritmā, bet it īpaši abu filmu veco vīru runas stilā, izturēšanās manierē, ārējā izskatā; pat dzīvesgudrajās, rāmajās nopūtās, skatoties uz ārējās pasaules steigu.

Arī tas, cik visas tradicionālās kultūras man tomēr ir tuvas, tik labi saprotams, pieņemamas; tāda dzīvesveida & izturēšanās apveltītas, kas visvairāk būtu pieņemamas man pašam.