Tagad bez
laika neatlaidīgās klātbūtnes, gulēju skatīdamies, kā zvaigznes, pulsēdamas no
savām gaismas elpām, slīdēja uz priekšu cauri nekustīgajiem kokiem biedējoši
skaidrajās nakts debesīs.
Pat
abi blakus guļošie nespēja noņemt bailes & pamestību, kas mani apstāja no
visām pusēm. Arvien vairāk tuvojās nakts dzinējmedībās iekarsušie, iereibušie
bļaustīgie veči, ar stindzinoši skaļiem četrkājainiem trokšņotājiem; tiem līdzi
vēl daži uzbudināti jaunieši, kas brīžam pārbļāva suņus & vīru aizmākušās
auras. Medības atklājošais šāviens bija noskanējis jau pirms stundām,
sadrebinot rāmo meža krēslu. Mēs bijām līdzās visām citām mazajām radībām,
kurām apkārt savilkās loks. Saistot kopā ar nāves baiļu cilpu.
Bijām
te ieradušies pirms pāris dienām, kad šeit jutām vienīgi neiztrūcinātu rāmumu,
kilometrus no tuvākajām mājām & riteņu pamestiem zemes ceļiem. Gulējām sila
malā, kur biezā egļu audzē starp četriem stumbriem bijām uzcēluši koku lāvu.
Pusotra metra augsto platformu balstīja ar savilcēj-saitēm līmeniski piesieti,
četri paresni baļķi, kuriem pāri pārliktie šķērskoki radīja nepieciešamo
pamatu. Tos klāja biezi egļu zari, kurus apsedza sūnu zaļš tents. Trīs
guļammaisos ieritinājušies ceļotāji nebija saskatāmi pat no attāluma pusaugu
koka garumā; arī ugunskura gaisma apslāpa jau aiz pāris biezajiem egļu
augumiem.
Visi
trīs mēs gulējām zem klajas debess; bet tagad elpu aizturējis, es pacēlu galvu,
saklausīdams kā trokšņainie medību dalībnieki mūs pamazām ielenc arvien ciešāk.
Nākdami gar upes abiem krastiem, tie tuvojās gravai ar strautu, tecējumā tieši
uz upi. Pirmatnīgā meža segtās gravas mūsu krastā līdz pat upes palienei bija
izveidojusies dabīga ozolu birzs. Zem šo drukno meža miera sargātāju saknēm
savas apmetnes bija iekārtojušas lapsas; bet milžu lapotnē, pateicīgi par doto
patvērumu, mitinājās spārnotie gaisa iemītnieki. Pirms neilga laika arī mēs
bijām sēdējuši lielākā ozolu meža tēva zaros pie platās, lēnās, bezskaņas upes,
vērojot kā vakara migla cēlās no ūdens virsmas, pazuzdama plašajās niedru
audzēs. Klusēdami veroties, kā austrumu pusē, virs upes augšteces mežiem
pamazām iedzisa spožie punkti debesīs. Padarot novakares zilganpelēko
izplatījumu par krāsu mirguļu rotājumiem klātu nakts seju.
Pa
attālo ceļu, upes plūduma virzienā brauca automašīna ar pilnā skaļumā dārdošu
mūziku, kas iezīmēja mednieku ķēdes virzienu. Pavērsu acis uz mūsu ugunskuru,
kura oglēs blāvi izsīka pēdējās izstarotās gaismas & siltuma paliekas.
Tagad mēs tikām nodoti nakts gādībā, kuras mazie aizgādņi pulcējās mums
visapkārt mežā, karinoties no kokiem vai lienot no sūnu gultām kā
jaunpiedzimušas pūkainu mākoņu ēnas.
Ik pa brīdim
kā kāvienu dabūjis, spalgi ierējās kāds no mazajiem dzinējsuņiem. Mednieku
teikto varēja izšķirt gandrīz kā cilvēku balsis, kas skan no garāmgājējiem aiz
loga nakts klusumā. Bija par vēlu no jauna iekurt ugunskuru.
Mēģināju
aizraidīt bailes, likt tās pie miera, aizmirst apkārtējo, izslēgt apziņu;
aizmigt. Balsis noklusa, bet nedrošības & nolemtības sajūta uzbūra savas
papildus skaņas, vīzijas & greizas laika nobīdes. Joprojām ar zvaigznēm,
kas griezās & gulētājiem, kas pieklusināti dūca blakus. Ar trijām elpām,
kas lika vibrēt šīm četrām eglēm, mūs turot kā vienā lielā, sargājošā dabas
šūpulī.
Es pamodos
rīta lēnajā, vēl ķepīgajā gurdumā, kad pat putni tikai biklā & nesteidzīgā
gurdumā pārtrauca meža klusumu. |