Filma ar vienkārši fantastiski neizmantoto potenciālu ir Milo & Otis (Koneko Monogatari, 1986) 

Pirmkārt visu bezgalīgi sabojā tā fona komentētāja bezgalīgi apnicīgā voice-over tarkšķēšana.

Otra lieta ir mūzika – ar Múm, Sigur Ros, Godspeed You! Black Emperor vai Džoannu Ņūsomu tā filma būtu meditatīvs, savā vienkāršībā izcils mākslas darbs par dzīvo dabu.

Trešā lieta ir pārspīlētais romantisms & uzspēlēta vēlme to visu pārvērst par parastu & viegli uztveramu (tikai) stāstu. Tai noteikti būtu Potenciāls kļūt par episki psihedēlisku kulta road movie ar dzīvniekiem (gluži kā Stand by Me ar tiem puikām).

            Viena no fantastiskākajām epizodēm ir tad, kad kaķēns pēc krēslas iestāšanās nomaldās & attopas pūces ligzdā. Sākumā atvainojas par ielaušanos milzīgā-nakts-putna-ar-mēness-acīm miteklī, bet tad lūdz atļauju palikt.

Dialogs aptuveni:

Kaķēns: Vai es varu palikt šajā ligzdā? Nakts ir tik tumša & briesmu pilna...

Pūce: Bet šī nav kāda parasta ligzda... Šī ir Noslēpumaino Sapņu Ligzda...

Kaķēns: Kas ir šie noslēpumainie sapņi?

Pūce: Šie sapņi piemeklē tos, kas paliek ligzdā... Tie nav parasti sapņi. Tajos tu redzēsi pasauli kāda tā ir. Tā var būt būs skumja, varbūt biedējoša, varbūt brīnišķīga reizē...